Zvērā jeb Saldus saule
„Raud, bet neglābj
Todien Andrejs kopā ar draudzeni un kādu paziņu sēdējuši dzīvoklī un lietojuši alkoholu. Runas nonākušas par dzīves dārdzību un to, ka Andrejam un viņa draudzenei katram ir pa sunim un viņu uzturēšana izmaksā par daudz. Turklāt draudzenei – kuce, kas regulāri bērnojas. Būtu jālikvidē – un Andrejs, laiku lieki netērējot, gāja uz virtuvi, kur stāvēja bļoda ar ūdeni, ņēma dzīvnieku aiz skausta un iegremdēja tā galvu tajā...
Suņa saimniece vēlāk liecināja, ka pa to laiku raudājusi gaužas asaras. Tomēr nav atturējusi draugu no briesmīgā darba un nav glābusi savu gadiem uzticamo suni no briesmīgā likteņa. Atgriezies istabā, Andrejs uzdevis draugam plēves maisā iemesto suņa līķi aiznest uz konteineru; ceļot dzīvnieku, maiss saplīsa, un nasta palika pusceļā turpat dārza malā. Vēlāk suņa sekcijā veterinārārsts konstatējis, ka kuce bijusi grūsna; tās nāve, iespējams, bijusi daudz mokošāka par vienkāršu noslīcināšanu, jo plaušās nav bijis tik daudz ūdens, cik raksturīgi noslīcinātam dzīvniekam, bet kustīgie kakla skriemeļi liecinājuši pat to, ka suņa kakls bijis pakļauts lielam spiedienam – viņš smacēts (visticamāk, pret ūdens trauka malu) un slīcināts vienlaikus.”
Saldus zeme 23.07.2011.