Garastāvoklis:

bitchy

kino
Ulvim!
Žans Pjērs Melvils - francūzis, amerikāņu melno filmu fans un vispār amerikanofīls (tāpēc arī tāds nefrancisks uzvārds t.i. pseidonīms). Labas ir viņa filmas ar Alēnu Delonu (citas nemaz neesmu redzējis) - Samurajs(Le Samourai, šī filma arī galvenais ietekmes avots Džārmuša nemaz ne sliktajai filmai Samuraja ceļš: Spoku suns (jeb otrādi?)), Sarkanais aplis (Le Cercle Rouge)un Kruķis (jeb ments, jeb pogainais(Un Flic)). Kamēr Delons nav kļuvis par pretīgu nosiekalotu plejboju, viņš ir burvīgs, nesamaitāts, tīrasinīgs aktieris, šī vārda īstajā nozīmē (vēl tikpat labs viņš ir Antonioni "Aptumsumā" un Viskonti "Roko un viņa brāļos"), sajūtas līdzīgas kā skatoties uz Brando viņa labākajās filmās - ne miņas no kaut kādas Staņislavska vai Brehta tēlošanas, vienkārši ļoti harismātisks cilvēks, noteiktos apstākļos, tiek galā ar noteiktiem aktieriskiem uzdevumiem, vienkāršā un ģeniālā veidā. Burvīga, ļoti skumja mūzika, maz dialogu (klusumam ir lielāka nozīme kā vārdiem), skaisti kadri, skumjšs heroisms.
Tā, bļe. Līdz noskatījos šīs filmas, nekad nebiju domājis, ka man kādreiz patiks aktieri, kas patika manai mammai un Trakajai Olgai. Tāpat arī Žerārs Depardjē ir pavisam neslikts filmā Going places (Valsējošie), bet baidos, ka tāds Depardjē manai mammai nepatiktu - pārāk perverss un bezatbildīgs.