Tev.
Man ļoti patīk mans draugs. Jums viņa var nepatikt.
Viņa ir mans draugs, mēs esam dzimuši vienā pasaulē. Jūs esat dzimuši citā pasaulē. Mēs runājam vienā valodā, to, ko mēs runājam, to nevar pārtulkot. Ko raksta rakstnieki, tā ir tāla nojausma par to, ko runā mans draugs.
Mēs esam zābaki katrs savā kājā. Kad es kliboju, viņa neļauj ceļam nogriezties uz vienu pusi. Es es esmu viena acs, viņa ir otra acs. Un, kamēr viņa skatās šķībi (viņai reizēm tā iepatīkas), tikmēr es skatos taisni, skatos par abiem. Kad es mizoju sīpolus, viņa raud līdz.
Es esmu viņa suns. Kad viņa nošauj pīli, es peldu pakaļ. Kad viņa ēd desu, viņa zina, ka man tek siekalas, viņa par mani neaizmirst.
Mēs esam dvīņu draugi. Kad viņai sāp auss vai zobs, vai sirds, viņa brīdina mani, lai es sargu savējo.
Kad mana roka kādam nepatiesi iesitusi, tā iet un lūdz vinas rokai piedošanu.
Es esmu viņas zīmogs. Viņa uzpūš man siltu elpu un iesit savas matrikulas stūrī. Es apliecinu viņas dzimšanu un viņas parakstu pasē. Bez manis viņas papīri ir nederīgi.
Mēs esam dvīņu draugi. Mātei draudzībai mēs piedzimām abi reizē. Un tas ir gandrīz neticami.
I. Ziedonis