šorīt nācās piespiest sevi celties ap astoņiem, to panācu ar pirmo modinātāju ripojot pa gultu, līdz nokritu uz zemes, un mana miesa atdūrās pret vakar svaigi iztīrīto paklāju.
uz ziemu naksnīgais dzīvesveids jāmet nost.

vārot kafiju kanniņā aizskatījos pa logu, tā nedaudz pārplūda, ielas bija tukšas, redzēju tikai bezpajumtnieku, kurš lauza vaļā miskastes un baložus tam blakus, kas pacietīgi gaidīja savu kārtu revidēt miskasti. šķiet šodien sētniekiem brīvs.

brokastīs ēdu auzu pārslu putru. kas var būt labāks sestdienas rītā?\
uz ielas satiku vienu no maniem pielūdzējiem, prātoju par to, kas ir tas, kas liek man izlikties tik dumjai vīriešu priekšā. par vīriešiem, kam es simpatizēju - man ir tāda sajūta, ka es varu atļauties pateikt jeb ko un tam nebūs nekādu seku. nu labi, ne sajūta, bet tā ir, droši vien tas, ka man nav jūtu pret viņiem un var atļauties vispār nepārdomāt to, kas nāk no manas mutes ārā. cenšos nebūt riebīga un kaprīza

skatos sautēšanas katlus un kafijas aparātus internetā. reāli gribas visus krutos virtuves gadžetus, bet domāju, vai maz ir jēga, jo ja es gatavoju sev vienai, tad neizmantoju pat eļļu un garšvielas un maksimāli vienkāršus ēdienus. tā saucamais garšas kārpiņu detox, bet es to jau sen izbaudu. ēdiens tā īstākajā formā