Kā šitais verķis darbojas, es laikam nesapratīšu nemūžam, pie tam man salst kājas un moka mistiskā vainas apziņa. Jo rīt tak ir LV eksis, bet es sakarā ar to ne velna nedaru. Runa nav ar hronometru izmēģināta, kļūdas nav izpētītas, lietišķo rakstu nodaļa stāv atvērta uz galda, bet es et klausos muzonu un rakstu kaut kādas muļķības netā, piedevām vēl plānoju nobastot pēdējo konsultāciju. Kafija nepieradušam lietotājam ir slikta, no tās nāk baigais aukstums un izsalkums, bet ko ēst ta nav. Varētu līdz veicim aizvilkties, vai ceļā uz pilsētu paēst, bet man riebjas vienai ēst ārpus mājas, nez kāpēc, liekas, ka kāds varētu pieskriet un izraut kumosu no mutes, pasaulē ir tik daudz izsalkušu cilvēku.
Haruki Murakami- japānis. ''Aitas medīšanas piedzīvojumi'' Dīvaina grāmata, to vajadzēja lasīt tikai ceļā. Stacijā un vilcienā. Mājā tā uzdzina tikai apjukumu, tā īstā juška bija ceļā. Pirmā manis izlasītā grāmata, ko tiešām sarakstījis japānis. Mazs šķībacains cilvēciņs. Stereotipiski, bet patiesi. Ne jau grāmata, mans priekšstats par japāni. Un es gāju no Lilastes līdz Salčiem kājām. Pa Via Baltica. Skaists ceļš. Kādi kilometri astoņi. Vismaz divarpus stundas vilkos, bet nav slikti priekš cilvēka, kam ir atbrīvojums no valsts ieskaites sportā un hronisks ūdens celī, spēt patstāvīgi noiet astoņus kilometrus un just lielu gandarījumu. Kājas ir dāvana, spēja staigāt ir kas īpašs, īpaši, kad apzinies, ka to var arī zaudēt. Un es negribu ratiņkrēslā. Ar ratiņkrēslu nevar kāpt kalnos un arī apceļot latviju sabiedriskajā transportā. Un nevar klūt par bekpekeri. Es gribētu būt drusku mugursomniece, apceļot Latviju ar vilcienu un vietējiem autobusiem, kaut kā tā. Viena, kurš tad ar mani gribēs iet kopā. Un ja esi viens, tad nav iemesla justies vientuļam, vienam būt ir labi. Nav ne ar vienu jārēķinās. Nav jāsadarbojas. Es neprotu sadarboties. Tāpēc es negribu stopot, un es negribu stopot arī tamdēļ, ka man bail, nekad nevar zināt, kas apstāsies.
Štrunts par eksi, videnē es tieku, un tad jau pamatskolas papīrus var apliet ar petroleju un pielaist uguni, ja nav bail apdedzināties.