Es tomēr atcerējos, kas bija Viņš maijā. Viņš tagad ir nogriezis savu gaišo zirgasti, nomainījis pret ezīti, spēlē florbolu, raksta ZPD par man nav ne jausmas ko un apsolūti netraucē man dzīvot...

Ar cilvēciņu, ar kuru es pirmo reizi mūžā nodejoju visu nakti, es vēl paspēju sarakstīties vairākus mēnešus, oktobris bija vislabākais, tagad viņš pat mani seminārā satiekoties nesveicina, es viņam pateicu, ka viņš man ko nozīmē.

Un ir viens, ko es atkal un atkal redzu sapņos. Ko es neatdotu par vienu iespēju izlaist pirkstus caur viņa matiem (lai gan jāatzīst, ka kādreiz viņš varētu tos arī izmazgāt, bet kuru tad tādi sīkumi uztrauc)