Kā tad tur īsti bija- piens un skābi gurķi vai tomēr svaigi gurķi? Vakardienas eksperiments ar skābiem gurķiem dod neviennozīmīgus rezultātus... Varētu par to ZPD rakstīt. Ak jel, kas mani nodarbina. Un vispār kuņģi dedzina, nevajadzēja kafiju dzert. Nu bet kad gribas...

Sena patiesība, kas man beidzot pielēca. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Un darīt tomēr ir krietni labāk nekā nedarīt. Jā, es jūtos maķenīt piečakarēta, drusku vīlusies, un ļoti labi zinu, ka pati sevi piečakarēju, jā, sajūta ir mazliet draņķīga, bet DAUDZ, DAUDZ LABĀKA nekā, ja es mocītos pašpārmetumos, ka man tak bija iespēja darīt, bet es nedarīju, un kā būtu, ja es būtu darījusi, un tā tālāk, un tā joprojām, un atkal no sākuma. Bet nu viss ir skaidrs. Izrādās, ka es tīri labi spēju *šaujiet mani nost, bet es nevaru izdomāt vārdu ''piesist kanti'' laikam saka tikai tad, ja darītājs ir puisis, nu bet labāka vārda man padomā nav* džekam. (Un es visu mūžu biju pārliecināta, ka nespēju, nav pat ko mēģināt.) Un dejot visu nakti izrādās ir tiešām patīkami. (Kaut kādas aizdomas man par to protams jau bija, un apliecinājās pilnā mērā.)jā, un principā nav nekāda traģēdija, ja pēc tam zvanot, klausulē atskan stipri neizteiksmīgs ''Aha, es jau sapratu, tā atkal esi tu...'' Nu ko, mācāmies no savām kļūdām. Godīgi sakot, ja 16 gadus esmu tik nežēlīgi izvairījusies radīt iespēju kļūdīties, tad esmu bijusi baigi stulba, vispār, eu šitais teksts man patīk-

VISLIELĀKĀ KĻŪDA IR IZVAIRĪTIES NO KĻŪDĀM!