Mani atkal sabiedēja Zaļās Karotītes lozungs "Zini ko tu ēd". Es labāk izvēlos nezināt kāpēc tā desa ir tik rozā. Un es tiešām nesaprotu kāpēc mana cienītā pašlaik piestaigā uz psihodrāmas nodarbībām. Ķipa lai izraktu no smadzenēm arī visus tos suņus, kas tur gadu gaitā ir apglabāti, un saprast, kāpēc tad tajā galvā tā smird pēc puvuma. Man kaut kā šķiet, ka daba nav mazais bērns - ja mēs esam kaut ko naproč aizmirsuši, tad tas ir tikai tāpēc, lai tas netraucētu mums pašiem dzīvot. Un tāpēc to nevajag rakt ārā.

Un vispār, jāpārlasa laikam atkal būs Kamī Svešinieks, Veņičkas Moskva-Petuški un 365 dienas kopā ar dao. Grūti ir saglabāt sevī impulsīvi eksistenciālu skatījumu uz lietām, visu laiku prāts kūda uz lieku un nevajadzīgu domāšanu.