The Hateful Eight
Uzrakstīšu par The Hateful Eight.


Laikam šoreiz būs grūti to neapskatīt galvenokārt kā kārtējo Tarantīno filmu par cik tieši tāda arī bija mana sākotnējā motivācija to skatīties kaut arī varbūt tādā veidā pazaudējot zināmu skatu no malas.

Pirmā lieta, ko es ievēroju - šķiet, filmai bija jūtami lēnāks temps kā ierasts salīdzinoši ar iepriekšējām Tarantīno filmām. Notikumi attīstījās lēnāk kā ierasts, izstieptības iespaids. Tas var runāt reizē sliktu un reizē labu par darbu - no vienas puses varbūt nav bijis pārāk daudz ko teikt gandrīz 3 stundām (pašcienīga režisora must-have filmas garums), no otras - tas var arī tikt izmantots, lai panāktu lielāku uzsvaru uz sižetu. Tajā pašā laikā saskatu simpātiska, strukturēta stāstījuma klātesamību filmā.

Humors. Gan labs, gan ne tik labs. Pie pozitīvā noteikti pieskaitītu mūžīgās problēmas ar rokudzelžos piesaistīto Deiziju (it īpaši, kad pēc Deizijas iepļaukāšanas Marķīza izpildījumā, Džons Ruts izlido ārā no karietes līdz ar sievieti), visu traci pie sabojāto durvju atvēršanas ("Kick it open!!") un aizvēršanas un, protams, visas tās amizantās noziedzinieku atrunas par saviem iemesliem būt tavernā. Ne tik labs man šķita vecā ģenerāļa sabotāžas monologs no Marķīza puses - visai bezgaumīgi un nodrāzti, manuprāt.

Dialogi. Vēljoprojām baudāmi un bija tiešām labas vietas, bet gribas teikt, ka kaut kādas izjūtas jūtami pietrūka, ja salīdzina ar pārējo Tarantīno daiļradi. Baudāmi tika apspēlēta Marķīza detektīviskā situācijas analīze un vainīgo meklēšana.

Iepriecināja dažādi interesanti vizuālie un skaņas efekti, piemēram, spožu saules staru pārgaismotais papīrs lasīšanas ainās, palēninātā aina kā zirgi brien pa sniegotu pļavu kā arī balss palēninājums atsevišķās ainās.

Kopumā gribētos teikt, ka savā veidā filma noteikti ir kaut kas jauns - šis ir tikai otrais Tarantīno darbs vesterna stilā un vides ziņā arvien tiek izpētītas jaunas teritorijas un manāmas jaunas idejas, bet galvenā doma šķiet kaut kur iestrēgusi un nevirzās tālāk par to kāda tā bija Django Unchained. Ir arī sajūta, ka filma tā arī īsti ne pie kā nenoved - ok, sižets attīstās, kafija tiek saindēta, cilvēki mirst, viltvārži atklājas, bet ir grūti izvilkt no tā visa kaut ko vairāk, manuprāt, tam visam trūkst kaut kādas vispārējas filozofiskas un psiholoģiskas virzības, kas tajā pašā laikā bija sastopama Django Unchained. Tas varētu būt vietā filmā, kas koncentrējas uz noskaņu, bet nesaredzu kā to varētu attiecināt uz The Hateful Eight. Tāpēc citādi tam labajam ko uzceļ patīkamais stāstījums, baudāmā mistērijas risināšana un labais humors, es šo saskatu kā treknu mīnusu.