Hmmm... man liekas, manos žurnālos ir kādi 99% atklātības. Tas viens procents ir drīzāk neapzināts.
Es mēdzu teikt gandrīz visu, kas ienāk prātā. It kā jau Cibā to ir iespējams kontrolēt, bet vienalga jau ir kāds, kuram kaut ko no pateiktā nevajadzētu lasīt.
Tādēļ vieglāk ir pateikt, bet tā, lai tevi neatpazīst.
Dubultoties.

Un tajā pat laikā - nemēģinot izskaistināt to, ko rakstu, jūtu vainas apziņu to jūzeru priekšā, kas definēti kā mani draugi, jo liekas, ka es uz kopējā jociņu un smieklīgo un visnotaļ interesanto stāstiņu un literāro pērļu fona ne ar ko neizceļos un spēju tik vien kā radīt vilšanos par savu personību.

Kaut kā gari un samocīti sanāca, ceru, ka saprati, ko es gribēju pateikt.