sen sen
...un pēkšņi vairs nav šķūņaugšas un siena smaržas visapkārt.
Es eju pa tikko samanāmu, gandrīz aizaugušu taciņu blakus vecām, sarūsējušām sliedēm. Sliedes ir milzīgas zaļas pļavas vidū. Gulšņi ir veci un pussadrupuši, tiem ir tā pazīstamā smarža, ko nevar aprakstīt.
Kaut kas nav kārtībā ar gaismu - tā krīt pilnīgi no augšas, jo ēnu vispār nav.
Pa kreisi no sliedēm ir veca, zaļa, augsta, satrunējusi sēta, un esw neredzu tai pāri.
Es zinu, ka man jāskatās uz zemi, es nedrīkstu pacelt skatienu, jo tad viss izzudīs.
Pēkšņi kāds man bez balss saka: "Tu nedrīksti te palikt. Ej, citādi netiksi atpakaļ."
Sasparojos, savelkos kamolā un pamostos. Netālu guļ Raimonds. Šķiet, viņš ir nomodā.
Pēkšņi Raimonds man uztrauktā balsī prasa:
Tu arī redzēji tās sliedes?