svētos jēriņus ganot
Kad indivīds zūdina saskares ar savu aktualizēto Ego, savām instinktu dzīlēm, viņš atklāj, ka ir iestidzis apziņas pasaulībā, citiem vardiem sakot, citu cilvēku projicētā vidē,ikviens kreatīvi produktīvs primāts Zina šīs patiesības:kad apkārtējie raisa pretīgumu Viņš pievēršas sevī gulstošajiem enerģētiskajiem resursiem,un Zina, ka parējie ir niecības vērtē, viņš Zina,ka viņa slepenā dzīve ir analoga īstenībai,pārējie līdzinot ar to ir grašveida ēnu atbalojumi,bet ēnojumi ir savstarpi saiknēti,'cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks',sacīja Aristotelis,izteikdams teiksmainākos evolūcijas fundamenta Melus,jo ikvienam ir vairāk kopīga ar kalnu ledājiem,iežiem,zvaigžņu sistēmām un putniem nekā ar citiem cilvēkiem.



Metu kauliņus,skatieni klejo,psihokinēze pārdarbojas iz apziņas uz matēriju,sakritība,prognoze precīza,šeit nav kazino,arī nožēla ne.

'Kam man uzvaras pjedestāls cirkā?'
'Lai pārspecinātu savas pārliecības,ka nekad nav par daudz,nekad neiztrūkst,vienmēr acu ir līdzsvarā iecerējumam'
'Kā tas apstiprinās aiz šīs plastmasas butaforijas un kokškiedras apcirkņa,kas tad ir šīs,Tevis minētās acis?'
'Ar to es vēlējos pateikt,ka Tu redzi,attiecīgi izpaudies tik vien, cik uzskati par nepieciešamu,nekad neradi izsīkuma,patērējot spēku,ja zini,ka pietiks ar praktisku intelektu,atzīsti,ka nekad,augšup ceļot krītoša priekšmeta,Tu tā neiekārsi saitē,tās nospriegojot,kas būtu Tavu plecu augstumā,tādejādi garantējot,ka nākamreiz nokrišana Tev nesagādātu pūļu liecoties,neliedzies,ka mirklī,kad vēlies tā atgūt,neslieksies guļus,jo no šāda,zemes virsmai Tuvāka stāvokļa,kritiena izraisītie defekti būtu maigāki un Tava spēja samierināties arī,iedomājies kādas piepūles veicina drošības regulas,sagatavošanās darbi,un arī šeit,metot,Tu nekoncentrējies,neprojektē piemērotu reljefu un atdures leņķus ar kauliņa sienām,lai skaitliskais rezultats butu Tev izdevīgāks,tas atrrodas ārup Tavas iegribas,kontroles rīkstes nepieder Tev'
'Māsiņ,vai drīkstu es beigt?'
'Sacītu jā, ja zinātu,kur Tevis tas aizvedīs, bet nav Manī šādas pasaules Atlanta, nav!'
'Bet vai mēs piederam zemei? Tā gan mūs audzina,kā orientēties,kur gaidāmi krāteri,kur purvājs,kur lava!'
'Zeme ir kā negaistoša ēdiena smarša,tā ir līdzās,allaž,bet mēs ciešam bada,par piederību,arī to nosakām paši,redz kā ar mani,aprūpē tās,bet negūstu sāta,neatgriezeniski,Tu gan,Dārgā,teci sava,bezrobežu ceļa..'
'Māsiņ,tomēr vēl metienu vienu!'
'Nu ja,Tu zini,ka šai rotaļai ir aprāvums'
'.. izvēlu turpinat tomēr,jo esmu parlieku nogurusi, lai gurtu no gaidāmās bezgalības'