lūk, sidraba kāvi pār jumu vējo!
Spirgajā ziemnīcas velēnā ecētās iedobes satrūmējušas leknas surogāta konsistences, kā darvas miklājs tas ieķepina ciparnīcu skrejuma ritmu spīlēs paverdzinātās drausmās gaitas,gulstošas delnas pirkstu saišķu izliektajās kanoē aprisēs sīc atmodas slābenuma,mežrozes sārtmes,slaikās un dzīvības elsas izelpotās mēles šķērž tērauda teorijas,blāvas sansāras stīgojumi,alkdami slacīties godības urgas, vijetē slejoties iestīgst rensteles skavās, ataustot mīkstinājumu atskārsmei arvien vairāk dūnu pēļu taps deformēti slapstītu īlenu,sarecēs spīta dziņas un valstīsies niknums pret šķebuma valni.