iestingstot klīstošas dvēseles mansardā
Cietās apkaklītēs iesirpti vaibsti,kas atviz spoguļgluda melnā marmora pulējumā,ziema, vai tā to sauc ?
Tā kā nimfiska burgundiešu lēdija apjoza sava salti šķindošā apmetņa pār pasaules deldētām gravām un sūrumā pietvūkušām uzkalnēm, trūcīgi plēkšķaina sniega kārtiņa kā izdeldējuse flaneļa sega skauj bulvāru maurus, mākoņi pelēki kā pelavu ielāpi pelējuma vilainē teju skar namu rores, kas sērīgi lūkojas izraudātām rūtīm, sašķendēti, malduguņu sablietēti pūļi kā smagnējas tērauda siles, slīkdamas, pēc ūdens vītero miglas lēveru tuksnešos, skabargainas sīkstuma cīpslas sažņauc tos likteņa dūrē, lai neizirst iluziorais citmīlu mauzolejs,lai maketu inkrustācijās neiedzimst viltus..un leijerkaste arvien šķindina līksmākās odas, verd maršu straumēs, tomēr, arvien kroņprincese, zem brūnīgsnēja purpura baldahina,segusies havajietes zaļas pērlnīcas ietērpā, krāšļojusies Etiopijas ķēniņa barbariskajām sidraba vērtēm, aizlūdz Otello, vērdamās tumsas zižļa izspraišļotajā vīrieša ģīmetnē, joprojām, acis tik kvēlas, nedz kā tiem- ārpuss šī mūra troņa, cilindriem, kas iestiepjas tumsotā uvertīrā,iznesīgu vīru balstu klaudzieniem, kas tarkšķ ieminot pēdas līdz ar viesuļu spindzieniem. 'Nenotriec gaviļu libreta, nedziesini gun`s, kad dvēsle Tava kvēlin plaukst!', mēdza augstdzimušās asins liesumā ienābt plakaniskais portretējums, tik didaktiskā tonalitātē kā Edgars Alans Po, sludinādams nešķēržamas dogmas neslijātām sievu ausglējām. Lai diriģē! Kaut šalkās skumstošs zemes vēzis viņa, vai lietava virs kapakmeņa, tā tomēr ievaidās še- līdzās viņam, un trūks vizuļu krelles, bērdamās pār cukurgrauda vaibstiem,zinās, ka vējavas, tās uzmirdzēs puškotā namā, kur,traģiku sveicot, godi tiem vērsies kā cildināms rezonators.