skabargas cilme.
Es apbrīnoju nedz tos, kurus skārusi veiksmes stūrakmeņa šautra, bet gan tos, kas filozofiskā pašapcerē tik rimti aptver savas neskaitāmās neveiksmju periodikas.
šoruden groži nav cieši..

verd liesmas kā iekvēlis skals,
dziest dziņa slīpējot guni,
plēn manis iedomāts pavards-
nu gruzdošiem dimantiem gals.

Top reglamentēts, ka lolojot vulkāna ogles, tās tumšotu rītdienu skar, bet vai grauzdēti,sirds dzīlēs smelti oļi man`i par mazāk laimīgu dar` ?
gremdēsim renstelē pārekmeņotas eksistences kaistošo vieglumu!
Tā es pieskandēšos ticības klaigas!
Vai liegts man atturēties gaisa, ja netrūkst sistēmai laicīgās tiesas?!.. nebīstos pārmēra devas, tik vien kā sūrums balsenē aizmetas mielasta godības sērsnā.