ak, kur es esmu iekūlusies :)
Šodien, godīga un kārtīga meitene būdama, pēc lekcijas, kas beidzās nedaudz pāri 16, gāju atpakaļ uz darbu (kurā oficiāli jāsēž līdz 17).
Ienāku - tur mani priekšnieki tādi kā izbrīnījušies un saka:"Vai, mēs jau domājām, ka Jūs nemaz šodien atpakaļ nebūsiet!" Es tā kā vainīga juzdamās atsaku, ka vēl jau pusstundu varu strādāt un kaut ko jau padarīšu (lai gan reāli ko darīt,protams, nebija).
Un tad atklājās notikušā sāls - mani jaukie velēnu vecīši kautri izvelk konjaku :))) un saka:"Nu kad jau esat atnākusi, varbūt pievienojieties." :)))))
No daiļas padomju laiku šņabja glāzītes izšāvu 3 šotus konjaka, sajutos viegli apreibusi, un devos mājās.


Bet nu kopumā... šobrīd man ir sajūta, ka darbs tur, kur es strādāju, bija nudien ļoti nepieciešama lieta. Citādi kā tāda puspelēka ņerga būtu arī visu savu daiļumdaiļo jaunību nomuļļājusi. Bet tagad iekšā tāāāds apspiestais velns ir pamodies!!! Ir skaidrs, ka pēc kāda pusgada es vienā jaukā dienā ielikšu dredus, ietērpšos dies`zin kādos kankaros un slaidi pacelšu cepuri. Un būšu nobriedusi kaut kam baisam, akut kam baisi labam :) Es vienkārši nespēju sevi ierakt būvdarbu projektos un bukletos par metināšanas gāzēm, un diendienā soļot uz darbu, kur īsti nekas nav jādara un jāklausās, ka es radu "kaitinošu darba atmosfēru, jo strādāju". Tad jau labāk sapelējušu maizi grauzt.