Glezna
Jūtos kā gleznā, kurā esmu piezīmēta tikai pašās beigās... Gleznā, kur Lielupes krastā sadeg kritušie zari, pērnās lapas... Stārķa kājas stieg mālainajā krastā... Gulbji kā dūnu spilveni guļ sēkļos, ar kājām ieķērušies ūdenszāļu pinekļos... Makšķernieki pacietīgi salst ziemļvējā, kas nerosina vimbām apetīti....
Pilskanla vaigu dobēs trūdošie zari sprakšķ ugunskura liesmās... Svilst vaigi un pieķeru sevi pie domas, ka mūžīgi varētu apstaigāt pilskalna vaigu bedrītes un lasīt kaltušos sprunguļus un dedzināt, un dedzināt... Neko vairāk negribu kā justies Laimīga šai sprunguļu ellē... Netraucēti slīdēt ar acīm pa melnu un nelasītu burtu rindām un smaidīt tā kā es smaidu, kad neviens manī nenoraugās...
Ar acss kaktiņu redzu - Viņš tuvojas! Strauji! Liels! Melns! ... Apstājas 3 soļus no manis...
SUNS! Liels Suns! Roka momentā pietaustās pie medniekdesiņu kaudzes... Viena, otra, trešā... Tās pazūd rīklē kā filmas kadros, kad alpīnists jūt atpogājamies vienu pēc otras drošības naglu... Mana roka apstājas pie ceturtās desiņas – Sū-ū-nī-ti.... Suns pieglauž ausis, sašūpo asti un tuvojas... Ugunskuram, man, desiņām?!?!... Sajūtos kā tā sieviete no Kiplinga stāsta „Kaķis, kas staigāja kur pašam patīk”... O, jā, mans kaķis staigā šobrīd kaut kur drošībā, bet man ir bail... drusciņ.... citādi suns atgādina Vinniju, kura mani pameta sen... kaut kad tad... kad vēl nebiju zaudējusi nevainību un ilūzijas par neatkarības saldmi...
– Vi-i-innij...
SUNS ir TUVU... un atsaucas... Pārskrien saldi šermuļi – Vinnija mani ir apciemojusi... Ir tik viegli pieglausties SUŅA galvai un glāstīt to... mīļi... maigi... Ir tik savādi just šo TĀLO Mīlestību no Pagātnes sev klēpī... – Mans, Lielais Mīļais Suns.... Un tā mēs abi sēdējām... Suns vēroja gulbjus.... es urbos grāmatiņā, glāstot suni... bikstīju ugunskuru... un PIERADINĀJU SUNI VĒLREIZ...
Vēlāk, saņēmis vēl pāris desiņas, atnesis man izkaltušu vardi un sapratis, ka Sievietes dāsnā sirds aprobežosies ar apēstajām 6 desiņām, pēkšņi izlikās kaut ko sadzirdam un aizskrēja... tāpat kā atskrējis....:) ...
Savācām mantiņas, apdzēsām ugunskuru... un pametām apmetni... Vinnija sekos, es zinu.... viņa bija tikai uz mirkli aizmigusi... Viņa mani atradīs un mēs atkal sēdēsim viena otru stutējot un izliekoties, ka esam viena no otras tālu – savās domās, taču īstenībā jutīšu suņa trīsas savā sirsniņā... laikam jau mūžīgi...
Kā punkts šai ainiņai, kad minām taciņu atpakaļ, bija irdena un svaiga kurmja izstumta zemes kaudzīte.... Tā gan nav redzama gleznā, tāpat kā es...