Murgojumi - mēginājums sakārtot savas domas.
TIK DAUDZ TEV STĀSTU
PAR DAUDZ TEV
TIK DAUDZ MANĪ STĀSTU
PAR DAUDZ TEV


Un vispār kaut kāds ārprāts...

Viss jau ir labi, bet tik daudz ir noticis īsā laika sprīdī, pat vairs visu nevar atcerēties.
Nav bijis pat laika padomāt, apdomāt, secināt, sakārtot domas.
Jāmēģina salīmēt atmiņas kopā.

Mājās nebiju :( Kaut kā neizdevās visādi apstākļi darbojās tam pretī.
Biju sestdien Žako uz vienu konci, kopā ar vienu sen neredzētu cilvēku. Bija jauki, ļoti.
Gara un interesanta saruna sanāca. Izteikti nepateiktie vārdi.
Savādi kaut kā... Nebija pat laika visu to tā kārtīgi apdomāt
Viss kaut kad varēja sanākt savādāk.
Nemācējām mēs abi toreiz tik skaidrībā ar sevi un viens ar otru...
Klusējām un nepateicām ko jutām un ko vēlējāmies.
Laikam nekad nevajadzētu klusēt un slēpt kaut ko , lai vēlāk nav jānožēlo.
Vai mēs varējām sākt visu no sākuma toreiz martā ? Varbūt, bet tur būtu jāpieliek ļoti daudz pūļu.

Lai gan man tagad nav žēl. Dzīve iet uz preikšu un VISS NOTIEK TĀ KĀ TAM VAJADZĒTU NOTIKT un es par to nešaubos.

Brīžiem gan sarunas laikā uznāca sajūta, ka eju pa plānu ledu.
Nevēlos sāpināt nevienu... patiešām. Zinu kā tas ir kad sāp...
Jā....
Bet labi, ka šī saruna beizot notika.
---------
Draugs gan nedaudz apvainojās, ka es sesdien pazudu un atstāju viņu nedaudz vienu.
Bet viss mans pārējais laiks taču tā pat pieder viņam.
:))

Biju arī uz salūtu. Cilvēku daudz, bet nu ko padarīsi, pasaule jau nepieder man vienai...

Ā un vēl, man ir biļete uz teātra izrādi "Man arī būtu bail" 5.decembrī. Gribas redzēt vēlreiz to izrādi.
Un šoreiz varēšu to baudīt pirmajā rindā.
Murr :P