Vaiii.
Manī atkal ir tā sajūta... tā kas mani apciemoja kaut kad senāk un tās rezultātē es parasti devos uz kādu koncertu vai vienkārši paklaiņot pa pilsētu.
It kā laba, bet tai pat laikā sāpīga sajūta, tā it kā kaut kur iekšēji kāds ar nazi grieztu...

Klusos Lacrimosas šī gada albumu Echos.
Baigi simfonisks, varbūt pat par daudz...
upd. šis Lacrimosa albums ir jāklausās pie zināma noskaņojuma, ne tagad.
Tur vajadzētu pustumsu, sveču gaismu, vienatni, laukā pilošu lietu, nostaļģiju...
Pagaidām mani šis albums neaizķer pārāk...