Spilvens ([info]spilvens) rakstīja,
@ 2003-03-21 13:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Stihija
Gribējās plašumu, klajumu un visvairāk par visu vēlējos izbaudīt vēju...

Vējš trakoja, plosījās un ieraudzījis manus vaļā palaistos matus, tas trakā priekā iesvilpās un metās tajos, uzsāka mežonīgu deju ar tiem...
Es labprāt lidotu vējam līdzi, lidotu pret tumšajām debesīm, dziedot sev vien zināmas diesmas...
Vējš nerimdams plosīja manus matus un dāvāja man skarbus glāstus...
Debesis bija tādā nenosakāmā krāsā-tajā īsajā starposmā: ne īsti tumši zilas, ne īsti zaļas, bet ļoti skaistas, kontrastēja ar pilsētas gaismām. Parādījās arī pirmās zvaigznes...
Daugava bija tādā pašā nenosakāmi tumši zili-zaļā krāsā, kas lēnām satumsa līdz ar debesīm un ieguva tumši zilu nokrāsu.
Ļāvos skarbajiem vēja glāstiem, līdz man bija gana, paslēpos siltā kapucē. Būtu vējš mazliet maigāks, ilgi izturēt šo skarbumu ir grūti-vaigi jau dega...
Drīz jau nonācu mierīgākā vietā ielīdu māju puduros un klaiņoju pa vēl agrāk neietiem ceļiem, pat īsti nenojaušot kur atrodos. Tāda dīvaina sajūta klaiņot pa šādu pustumsu, kad šķiet šī pasaule ir pamesta, vai arī es esmu sapnī, kaut kāda nedaudz nereāla sajūta.
Realitāte atgriezās, no sapņa pamodos, kad peķšņi nonācu pazīstamā vietā, it kā materalizētos vienā mirklī.
Un žēl bija ka mans iemīļotais veikaliņš bija jau slēgts, nācās vien gaidīt tramvaju, lai ātrāk tiktu mājās pie siltas tējas....

Tā bija bezgala jauka pastaiga, jāsaņemas arī citreiz baudīt Vanšu tilta burvību :)


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?