Kā satrakots dēmons pilns ar mani
Šodien diezgan dīvaina diena...
Emocijas kā satrakota jūra ar lieliem viļņiem un baltām putu virsotnēm.
Tādās ir jauki mesties iekšā un peldēt pret tām, cīnīties, lekt pretī katram nākošajam vilnim.
Bet tas arī nav tik nevainīgi, nodrīkst zaudēt uzmanību, citādi pakļūsi zem ūdens un sarīsies to...
Jāpeld no sēkļa uz sēkli, šķērsojot dziļākus ūdeņus.
Tā var aizpeldēt tālu un tad ir grūti tikt krastā- esi noguris cīnoties ar stiprajiem viļņiem.

Kad beidzot izvelcies laimīgi ārā no ūdens un iekrīti smiltīs, ir tik labi... vienkārši aizmigt, sildīties saulītē...

Apmēram tādas ir manas šīs dienas emocijas.
Gribas nemieru izlaist ārā...kā tādu radījumu, kas neliekas mierā, plosās tev pa iekšu.
Tai pat laikā jūtos ļoti labi-ārā spīd saulīte, tā spīd man acīs. Pavasaris ir te pat. Taisni vai gribas gaudot līdzi radio skanošajām dziesmām ... hmm un gribas iemīlēties...
Nē, tas nebūtu prātīgi.

Vienkārši atcerējos vasaru, pēķšņi izpeldēja spilgtas atmiņas par vienu vakaru pie jūras, par mēnesnīcu, trakojošu jūru, peldi tajā, par ugunskuru, cilvēkiem...

Satiku vienu paziņu un kopā pusdienojām un manī uzpeldēja atmiņas par kopā pavadītajām dažām dienām.

Vispār sen nebiju tik jauki papļāpājusi tā pat vien... :))