Spams turpinās
Kāda veca vēstule
trešdiena, 2001. gada 17. oktobrī,
...
Tikai žēl, ka laukā ir pelēka diena.
Neglābjami nāk ziema. Man jau patīk ziema, bet tikai ne šeit Rīgā. Rīgā tas
ir murgs-tās pļurras uz ielām, negribas ne domāt.
Gan jau atnāks arī nākamais pavasaris. Pavasaris ir mans mīļākais
gadalaiks. Man vienmēr ir paticis vērot kā atmostas daba. Man liekas , ka
reizē atmostos arī es . Es nožēloju, ka man tagad ir jādzīvo Rīgā. Rīgā
nevar tik ļoti izjust šīs pārmaiņas dabā. Reizēm es jūtos kā ieslodzīta.
Tad es aizbraucu reizēm uz Daugavgrīvu un ielienu kādos krūmos, kur nav
neviens cilvēks.
Viens no maniem vaļaspriekiem kādriez bija pastaigāties vienatnē. Es varēju
stundām klaiņot pa vientulīgām vietām, pa nakti, lielu miglu, mēnesīcu.
Vislabāk man patīk lielās augusta miglas, vakaros tajās var labi
maldīties...visa pasule uzreiz ir citādāka, skaņas var dzirdēt ļoti tālu.
Man patika atlēgties no visas pārējās cilvēku pasaules. Mana ģimene parasti
nevarēja saprast, ko es tik ilgi klaiņoju, bet viņi pieņēma to par normu.
Tagad Rīgā ir grūti atrast vietu, kur var justies viens. Pirmajā gadā man
gāja grūti, bet nu jau esmu pieradusi, piemērojusies. Man vairs tik ļoti
negribas būt vienai...vismaz ne tik bieži.
Labi, es jau te esmu visu ko samurgojusi, man vienkārši ir tāds
noskaņaojums. Gribas filozofēt...
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: