Es eju prom/Dzlezs vilks/
Viss mainās tik strauji.

Pirms pāris dienām jokojot izmetu , ka varētu izaicināt likteni...
Nemaz nevajadzēja izaicināt, tas pats atnāca un ieviesa savu kārtību - visu sagrieza atkal kājām gaisā.

Pareizāk sakot tas nebija liktenis, bet manas bailes, kas izkāpušas no manas iedomu pasules mani apciemoja un pagaidām ir te pat.

Tik grūti noturēties , bet šķiet vismaz pagaidām man ir izdevies noturēties virs bezdibeņa un uzcelt tādu kā tiltu tam pāri un turēties virs tā.
Bet varbūt es tikai izliekos un neieskatos tur apakšā, melnumā un tāpēc neredzu, ka nav pamata zem kājām.
Bail tur ielūkoties...

Tikai manas pašas spēkos ir kaut ko mainīt un atrast risinājumu.
Tāpēc nedaudz pazūdu no žurnāla
Nejautājiet man neko...

Man dzīve tagad kā balta lapa.
Izrādās esmu apmaldījusies un nonākusi tur pat kur jau vienreiz biju , iekāpu vēlreiz tajā pašā peļķē.