Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Dārgā dienasgrāmata šķiet ,ka tevī kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet jāsaka, ka tagad tāda vēlme mazliet tomēr rodas. Vai nu pie vainas vieglais reibonis vai kas cits nezinu.
Laikam jau tikai godīgi ir sākt tikai ar pašu sākumu. Kas šajā gadījumā ir kādus 24 gadus atpakaļ. Bet turpinājās tikai vakar. Tad sākums visam, līdzīgi kā šim teikumam esmu es! Vai arī brīdis,kad es es ieraudzīju dienas gaismu pirmo reizi... Attīstoties domai nonākam līdz reibumam par kuru man ir jāpasakās tādiem izciliem vīriem kā snake,wilkacis, art_fatal un karlowich. Kas mani vakar aplaimoja ar svinībām un savu personību klātbūtni,kas mani noveda pie pamošanos uz dīvāna ar cigāra paliekām kabatā un blašķi... bet dienai turpinoties secināju,ka jāvairo sava stadija priekā/reibumā un līdz ar to atļāvos pieliet sev klāt mazliet alus... Un kad tas nu beidzās papildināt to visu ar pasaules foršāko blašķi un tās saturu - mazliet Jāņa Staigātāja. Un arī pamazām sāku Just ironiju,ka skumju/pārdomu brīdī dzeru no blašķes,kas man smaida pretī...
Bet smalkākā un galvenā doma ir pārdomas par pagājušo gadu... Esmu ievērojis,ka pretēji cilvēkiem un grāmadvedībai,kas par atskaites punktu pagājušajam gadam izvēlas jauno gadu, es nez kāpēc vienmēr šīs nostaļģiskās - nožēlu, sasniegumu un apņemšanos procesu izbaudu tieši savā gadu mijā. Un i so full of shit,ka ir daudz ko nožēlot !
Laikam galvenais,kas ietekmēja manu iepriekšējo gadu bija cilvēks vārdā lidzons. Kas laikam bija daudzu manu domu, rīcību un visa cita katalizators, ar nožēlu jau tagad jāsaka, ka arī patreizējās daudzu burtu drukāšana ir tajā skaitā.
Secinu cik ļoti stulbi ir pakārtot savu dzīvi kādam, un domāt,ka Tu viņa dzīvē esi bijis,kas vairāk ,kā tikai kārtējais klauns! Labi, jābūt godīgam pret sākotnējo domu teikt lietas pēc kārtas, ar domu, lai viņas noved arī pie risinājuma - secinājuma. Nu lūk tās domas ir par to, vai sākot ar to,ka lidzona dēvētajā "blociņā", kas laikam ir tā pati dienasgrāmata, blogs, vai arī kā tas pareizi saucās, rakstīja par savām jaunajām mīlestībām, simpātijām vai arī kā tas pareizi saucas.
Un tā rezultātā ir tā,ka gribas paņemt un sist sevi stipri pret galdu. Kāpēc man nevar būt , un es atļaušos uzsvērt - NEKAD, tik ātri pilnīgi un absolūti vienalga, kāpēc man ir sajūta,ka sirds sažņaudzas un šo viskija glāzi gribas liet iekš viņas kakla nevis manējā (man vienalga,ka tehniski kakls mums viens un kopējs, viņš nenogādā tur to lietu pietiekoši ātri) ! Sāp, un velns viņu zinu kāpēc... Laikam jau nav tik daudz velns viņu zin , bet laikam tāpēc,ka pārāk labi zinu! Pat nezinu,kas vairāk cieš no šīm manām pārdomām sirds vai ego... eh,kas to lai zin... laikam jau paralēli vienādi sāp tas,ka tu (šajā gadījumā es) vēl aizvien mīli to lidzonveidīgo, un tas,ka spēriens pa nierēm ir tas,ka zini,ka otram Tu laikam neko pārāk daudz neesi nozīmējis, ja jau pēc salīdzinoši (var jau būt ka tikai manā ilūziju pasaulē) īsa brīža, tu jau esi nekas... vismaz man jau tā liekas, ja lidzonam ir jau tauriņ veidīgās stadijas, tas nozīme, ka tā no sirds !
Visā visumā rodas debila sajūta no apziņas,ka kopš dienas ,kad izšķīrāmies (lai gan jānovērtē ir tas ,ka esmu kretīns! un tas ir fakts, tai skaitā esmu aizvainojis viņu visu draugu priekšā utt... garš saraksts ir manā slikto lietu kontā) es esmu man liekas vienu vai divas naktis vienkārši iemidzis... es to vienkārši nespēju, jo no visas sirds pietrūkst blakus šis cilvēks, sjūta tā it kā trūkst, kas tāds ,kam vienkārši tur ir jābūt... Un tad Tu saproti,ka otram tā nav... Sāp! kāpēc un priekškam ,kas to lai zin! sāp pati apziņa,ka iemiegot pateicoties zināmam alkohola vai seriālu daudzumam , tu mūc no realitātes, un iemiedz... kamēr otrs... Laikam jau dzīvo... Laikam jau tā apziņa,ka otrs tev ir bijis viss. Un prieks bijis par to,ka tev otrs var būt viss. Tā ka tev viss ir tā nu po, jo tev ir otrs... Bet tad jau laikam ir tā realitāte, ka tu (šajā gadījumā atkal jau es) esi bijis, nu tā starp citu... nu biji biji, nebiji a kas ... nu nekas! Nezinu nepatika man šī sajūta. Un laikam jau šie šodienas ieraksti bija tā acu atvēršanai ar spērienu pa riekstiem! Un acis atveras plati... diemžēl jau tikai no sāpēm.
Kā jau teicu dzimšanas dienas dīvainas dienas manā dzīvē.
ā, tad jau laikam tagad ir jānonāk pie secinājumiem, kas varētu būt manējie... Pat nezinu ar ko lai sāk, un ar to es tiešām domāju,ka nezinu! Secinājumi, es mīlu to cilvēku. Otrs laikam ir vairāk nožēlojums par savu dabu, ka nekad nevaru būt tas,kuram beigās viss ir vienalga (apbrīnojama īpašība iekš lidzona),lai kā arī es necenstos!
Tad jau glāze,kas iet paralēli šim ierakstam, ir par Lidzonu un jauno viņas dzīvē!