to be continued
Neesmu rakstījusi blogu / dienasgrāmatu kādus gadus..9. Tūlīt jau būtu apaļa jubileja, ko.

Šis gads sācies ar pamatīgu kaudzi mēslu. Mana mamma mēdza teikt: "Ir sūdi.". Un tad patiešām bija sūdi. Pirms mēneša viņa nomira. Šobrīd domāju, ka labi, ka viņa pati man to nepaziņoja, jo arī šāda veida ziņas sākās ar vārdiem "ir sūdi".

Šos daudzos gadus man nav bijusi vēlme rakstīt. Kādam pasūdzēties - jā, bet rakstīt kādu garadarbu, nu nē. Ko tad es tādu pateikšu? Vai man ir viedi un universāli padomi dzīves uzlabošanai? Nē. Vai man ir rakstīšanas talants? Nē, pat gramatika klibo. Vai ir vērts lasīt? Vēl nezinu. Bet BAIGI gribas vienkārši rakstīt. Kā zīmēt mandalu, kas it kā sakārtojot galvu. Man besī mandalas, i zīmēt, i krāsot. Man nesanāk simetrija. Balanss. Rūpība. Krāsot tikai līdz maliņām. Neprotu izdomāt tik daudz ķeburu bez nozīmes, kas kopā smuki izskatītos.

Nu, lūk. Es nevaru teikt, ka mammas aiziešana būtu krasi ietekmējusi manu ikdienu. Vai dzīvi kopumā. Viss bija "specifisks" - viņa, dzīvesveids, mūsu attiecības. Man šķita, ka bērēs sabrukšu, bet īstenībā, vakarā pat smējāmies. Un viss turpinājās kā nebijis.. It kā.

Pagājis mēnesis, valstī karantīna, darbā stresa daudz, plakstiņš raustās. Ir sūdi, un es šobrīd ar tiem netieku galā, gluži tāpat kā ar šo ierakstu.

man viss labi