Pevienojos SviestCibas depresīvajai daļai.
Ak jel, man ir tik slikti,
ak es nezinu ko darīt,
ak kādēļ tā bija jānotiek,
ak kas man pasacīs,
ak kā dzīvot tālāk...
Lieta sekojoša: vakar vakarā mazliet iekrāvu ar labo roku pa sienu. Kautkā neveiksmīgi trāpiju ar mazā pirkstiņa kauliņu un rezultātā radās sāpe, bet nejau uz kauliņa, bet gan šiten. Neko nevaru normāli padarīt, jūtos kā invalīds. Pa dienu jau mazliet biju pieradis pie sāpēm, kad darbā viens vecais (konkrētāk Laimonis) izdomāja apsveicināties ar manīm un TAAA saspieda roku, ka es gandrīz saļimu pie viņa kājām (tomēr noturējos).
Vot šitāda mīlīši man bēda. Tāpēc vairāk neko nerakstīšu. Katra kustība sagādā sāpes...