Draugi

No pēdējos mēnešos izlasītā prasās izcelt trīs grāmatas, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu:

Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".

Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".

Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

Mūzika: Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Garastāvoklis:: jāguļ

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

Šī vakara GY!BE koncerts vienkārši atvēra manu sirdi un dvēseli. Jutu lielu mīlestību pret mūziku, Uz brīdi pat pametu ķermeni. Kā arī pieredzēju tīksmes asaras. Tik šaušalīgi laba, perfekti skaļa skaņa, un caur to paustā instrumentu niansētībā.

Koncerta noslēgums arī bija kas nepieredzēts un sajūsminošs. Katrs mūziķis iecilpoja savu partiju un pa vienam pameta skatuvi. Tad divi mūziķi atgriezās, pieregulējau aparātus un pa vienam tos izslēdza. Un Hanzas Perons, izrādās, ir vieta, kur labi skan rokmūzika (pateicoties koka apdarei?).

Interesanti, ka P.Higs (teorētiskais fiziķis, "higsa bozons", utt.) nomira tieši tajā dienā, kad bija pēdējais saules aptumsums (8.aprīlis):
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Peter_Higgs

nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.

Garastāvoklis:: gribas mājās
Mūzika: kaut kāds radio mammai virtuvē

"Padomju džinsu" pirmā sērija ir tik vājš, samocīts un neveikls kino, ka nekas mani nepiespiedīs noskatīties kaut ko tālāk.

kas tad tas, frauenārsts ir beidzis piedāvāt grūtniecību, no kuras vienmēr esmu laipni atteikusies. tagad esmu veiksmīgi kvalificējusies slimokases apmaksātām ģenētiskajām analīzēm par kr.vēža izredzēm nākotnē.

Izbraucu no stāvvietas un pamanīju, ka pa mašīnas vējstikla iekšpusi rāpo maziņš zirneklītis. Varbūt no tiem, kuri izšķiļoties aizlec uz visām pusēm un, kur nu gadījies piezemēties, pa turieni jārāpo. Mašīnai uzņemot ātrumu, zirneklītis pārstāja rāpot un pieplaka pie stikla. Es arī tādā situācijā justos dezorientēts. Cik daudz gan apkārt ir šādu dzīvību, kas mēģina eksistēt, pat neapzinoties, ka visas likmes ir pret katra atsevišķā indivīda izredzēm. Taču bezcerības domai nav vietas. Ja vien to, kas cenšas, būs pietiekami daudz, gan jau daļai izdosies, bet pārējie ir nesvarīgi kā neievākta statistika. Tāpēc ar to spēciņu un sensorajām spējām, kas nu kuram krājumā, jākuļas tālāk, un oportūnisms ir vienīgais no visiem pasaules vārdiem, kas jāzina. Apturēju mašīnu, uzvilināju zirneklīti uz plaukstas un aiznesu nolikt uz ielas malā esošās sētas staba. Nez, kā viņam tur tagad iet.

DELFI: Pagājušajā nedēļā ekpolitiķis Aldis Gobzems savā baumu lapā lēsa, ka pēda piederot apbedīšanas biroja "Likteņsvece" īpašniecei Unai Auziņai. Pati Auziņa, "Delfi" uzrunāta, šīs spekulācijas nekomentēja vispār.

visādi citādi piektdien bija ballīte, uz kuru gāju ar šaubām, bet atgriezos mājās pus4 ar prieku
jeb
ir tik viegli atkal justies labi sabiedrībā, it īpaši - tik maigi siltā, mīlošā un priecīgā ballītē kā tā.

taču es gribētu drusku pieminēt par Jungu.

piektdien pa dienu domāju, hmm, kas ir botokss, varbūt man vajag botoksu? baigi krunkainā piere. no cik gadiem tas ir ok? bet kāpēc vispār? nē, nu muļķīgi.

piektdien ballītes sākumā sarunā ar mis_s nonākam līdz botoksam, viņa stāsta, kā botokss strādā.

piektdien ballītes vidū saņemu jautājumu, kā sauc manu ārstu, jo tik labs botokss pierei man esot! (uz to es kārtīgi saraucu uzacis, izkliedējot jebkādas šaubas par ārēju iedarbību uz seju)

šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām

pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts

jauns.lv: Agrākais degunlācītis nu godājams par Dienvidamerikas koati, jo koati ir šīs sugas iezemiešu lietotais nosaukums, kas aizgūts un izmantots arī vairākās citās valodās. Savukārt deminutīva izmantošana mainīta, lai neradītu apmeklētājiem familiāras asociācijas ar dzīvnieku.