Soņka Zeltrocīte

Esmu jau vairākkārt sevi pieķēris pie tā, ka kādā jautrā kompānijā pasaku joku, un neviens nesmejas. Varbūt, nesadzird? Vai arī smejas, bet ne par manu joku. Vai arī iesmejas mazliet par manu joku, bet ne pietiekami. Un tad es ATKĀRTOJU JOKU VĒLREIZ. Tas ir drausmīgi, man ir tāds kauns pat atcerēties par to. Vai tas ir vecums? Dakter, es drīz miršu?

Divas reizes divu dienu laikā iebraucām ES no Horvātijas robežpunkta, abas reizes nācās melot par vīna daudzumu bagāžniekā.

Dažkārt domāju – nu kāpēc es neesmu nopirkusi konkrētus drēbju gabalus vairumā visam atlikušajam mūžam.
Man ir bijis rievots T krekliņš specifiski oranžā tonī.
Tops ar garām piedurknēm un priekšpusē aizraujoši izvietotu mežģīņu zvaigzni.
Krekliņš, kuram stratēģiski izcili uzdrukāta pilsētas ainava ar debesskrāpju atspīdumu ūdenī, krūtis izskatās 2 izmērus lielākas.
Veļa, kuras tonis glaimo ādas krāsai kā neviens.
Un patlaban man (vēl) ir divi Monton T krekla tipa džemperīši (biezs, blīvs viskozes adījums no smalkiem diedziņiem), pieguļoši, ļoti īsām piedurknēm, ārkārtīgi patīkami pēc sajūtām un teicami pēc formas, biezi, neburzīgi, silda ziemā, nesviedrē vasarā, bet Monton ir sen bankrotējis un es galīgi nemāku atrast kaut ko tādā pašā stilā un, galvenais, materiālā.

Daudziem joprojām ir bailes no zobārstiem, kas velkas līdzi no deviņdesmitajiem, divtūkstošajiem gadiem.

(Man arī būtu bail, ja man trīsdesmit gadus vilktos līdzi zobārsts)

Gribēju sakārtot māju. Izrādījās, tas ir full-time job.

Visas tās Balkānu valstis Eiropas savienībā nevajadzētu ņemt kamēr viņi neiemācīsies vismaz nodalīt nesmēķētāju "zonas" (tāpat jau smird) restorānos.

No reklāmām: “ Dāvana, ko mamma patiešām vēlas. Izrādiet mīlestību ar Ceramic Apricot šajā Mātes dienā.”

Kā jums šķiet, kā jubilejas ballītē vislabāk parādīt bildes? Izlikt galerijā (piemēram, piespraužot pie palaga) (bildes ir dažādu lielumu un dažādas kvalitātes, arī grupu attēli un reāli svinību vietā nav nekādu stendu), rādīt ar projektoru, uztaisīt albumu un palaist pa rokām, vai vēl kāds variants?

"viņas mira katru dienu," rezignēti noteica paliatīvās aprūpes nodaļas sanitārs un aizcilpoja tālāk savās gaitās

Pirms divdesmit gadiem es rakstīju: "man šķiet, ka nepieciešams atpūsties - tāda mietpilsoniska, pieauguša cilvēka sajūta, kuru laikam būšu noskatījies kaut kur, kādā latviešu filmā vai dziesmā, lai gan labi zinu, ka nevajag man atpūsties un neatpūtīšos jau arī, taču tā sajūta nomāc
un ko tas vispār nozīmē - atpūsties? neko nedarīt? es jau arī tāpat neko nedaru"

Nekas nav mainījies.

tu neesi mans (aizdomīgais) tips. jā tu, tieši tu

Šorīt agri no rīta ar automašīnu braucu pa Tallinas ielu, un kāds jaunietis uz ietves rādīja man vidējo pirkstu. Pieļauju, ka tas bija dēļ nepatikas pret autovadītājiem, jo nekādus īpašus manevrus neveicu. Pēc tam ar velosipēdu aizbraucu uz Rīgas pilsētas tiesu Ieriķu ielā un konstatēju, ka, lai arī ēkai apkārt ir daudz dažādu autostāvvietu, tur nav nevienas velonovietnes. Ko Rīgas pilsētas tiesa ar to gribēja teikt?

Citu tautu tradīcijas.

Beidzot saņēmos šeit pajautāt... kas notika ar cibiņu Darkans?

Kas mani besī šodien feisbukā: Hanza Perons eksaltētās balsīs erotiski elsojošās reklāmas Jimi Tenor koncertam
Karma Socks reklāmas zeķēm par 18 eiro gabalā ("un tad tu vari noķert to sajūtu...")
Gundegas Repšes mūždien apsaitētā galva

Diezgan lielas peles un žurkas.

Rattus femina et rattuli.

Kaimiņu čatā rakstīts, ka šodien pie miskastēm redzēta žurka. Ja es tur būtu bijis, es to būtu nofilmējis ar savu Canon XL H1.

Dažās kultūrās žurku ēšana ir aizliegta, bet citās kultūrās žurkas ir pamatēdiens.

Atkal spēlēju Elden Ring.