igne · natura · renovatur · integra

Vakar kaimiņiene pasauca vakariņās. paēdām, sākām dzert tēju pie tv..
1) atvilkās viņas dēls. Es ne īpaši ērti jūto viņa klātbūtnē, ir gan mana vecuma, bet nu mēs viens ar otru šo gadu laikā esam varbūt ar 10 vārdiem apmainījušies. nu ok, pofig
2) negaidīti ieveļas bars ar turku omītēm, kuras piedevām nerunā vāciski. sēžu starp divām, pilnīgs pezpriģels, visām ziņkāre par mai, tad viena, kurai varētu būt gadi 80 pagriežas un grib kaut ko stāstīt. un izspļauj "BOMBA" un žestikulē ar rokām (aizvakar mums atrada kara lādiņu, kā dēļ viss rajons tika evakuēts. es iekšēji tā noņirdzos, cik tā situācija bija komiska, bet tā omīte bija dikti mīļa.

izdzēru tēju un skrēju prom :D

vakar pie VW rupnicas redzeju sito autinu. tads sirreals skats..

Vakar ar vienu klienti runājam par dzīvi utt, un man neiet no galvas ārā, viņas teiktais par to, ka dzīve ir pārāk īsa un tikai viena, lai domātu par to, ko citi domā un attiecīgi, lai rīkotos tā, ka citi huiņu par tevi nerunā. un manī sēž pāris lietas, kuras es apspiežu, jo ko gan teiks pirmām kārtām familīja un arī visi citi. un pie tam, kā tas ietekmēs manu karjeru? reizēm domāju, pagaidīšu, kamēr darbā viss ir čiki un tad... bet no otras puses, kas notiks, ja es pēkšņi nolikšu karoti, tā arī nekad to neīstenojusi? kārtejais maindfaks.

Man ir tāds dzīves riebums iekšā. sajūta, ka stāvu uz vietas, iebetonēta savā bezpalīdzībā un vientulībā.
Vakar vēl uzzināju, ka exvīrs vasārā precas un es tā sāku raudāt. Ne jau tāpēc, ka man žēl, ka viņam ir labi, bet tāpēc, ka man pašai nav nekā. Nu, labi, MK somiņa man tagad ir. bet visādi citādi.. Es reāli pavadu kādas 12h darbā, lai man mājās nav jābūt, un kad esmu tur, tad fiksi gultā un gulēt, lai nav jāklausās klusumā un akvārija burbuļošanā.

vot, negrib kads, lai man butu jaunais aifons. pec sitada bezprigela, nokanceloju visu. bus vien jagaida talak

Kad Vācijas federālā Republika cenšas izsūkt pēdējo asins pili, tad jāsāk domāt kā pagriezt situāciju otrādi. Cilvēki gadiem sēž uz sociālajiem, pērk sev gultas pa 700eur, kamēr es skaitu kapeikas, guļu uz matrača un jauno aifonu varu atļauties tikai ar 36 mēnešu nomaksu. zajebala.

Vot kāda huja pēc es tur lienu. Atkal sirdī iedūra leitis, viss mūzikas dēļ. Skatos kā fonā malaļetkas krata pupus un dusmās raudu, jo neviens nekad nezinās, ko man šie vārdi nozīmē. (Gribēju rakstīt pagātnes formā, bet nesanāk). http://youtu.be/V5k_Sjls5tw

Man reāli ir iestājies emocionālais pizģets, ja jau es urķējos *tajās* atmiņās.

es pirmo reizi esmu dažu sekunžu attālumā no mantiņu sapakošanas un braukšanas mājās. pašlaik apsveru to. ja tagad iešu, viņš skries, ķers, turēs. paliekot garastāvoklis tā pat pakaļā. stulbie kaķi.

stulbie kaķi. tā viņi besi (nu, ne visi, bet konkrēti divi indivīdi), ka visu nakti sapņoju par savu suni. pamodos no savas krākšanas.

Muļķe.. Naivā muļķe.. Viss ir ilūzija. Es oficiāli atzīstu sakāvi. Kāpēc es no sākta gala nebiju karjeriste, aiztaupītu sev tik daudz raižu. Un nē, neesmu gripas novājināta čīkstule, tas 186cm garais baļķis, kurš šobrīd guļ ar muguru pret mani, atvēra man beidzot manas mīlestības aizmiglotās acis.

Sīkā no dārziņa atstiepa gripu. Naktī, likās, atdošu galus. Tagad arī mirstamais, lai gan temp 37,4, nieks, salīdzinot ar pagājušo nakti.
Vistrakākais ir, ka man reāli nepatīk slimot vienai, kas ir, ja es atdošu galus? Sīkā ir taču te. Visādas stulbas domas. Māte vēl tikko paniku uzcēla, jo nesen viņas kolēģei no gripas nomira meita, vēl jauna sieviete, kura viena audzināja trīsgadīgu bērniņu.
Vīrietis, kā jau kārtīgs lupata, arī nebrauc, lai gan ir tepat netālu pie savas māsas. Baidās saslimt, redziet.

Mani vienmēr velk uz metālu. Tagad kaifoju pie my dying bride un baigi gribas normālus keriņus, nevis vnk ādas šņorzābakus. Jānopērk beidzot martini un normāla ādene. Asinsbalss! Un reizēm arī paliek skumji par tiem laikiem, kas, laikam, bija vieni no sociālā ziņā laimīgākajiem. Tā ap 2003-2004 gadu. Visādi citādi tagad ir labāk, bet mans ārpus darba es tā īsti nemāku vairs ar cilvēkiem komunicēt. Ak, jā, jo es nedzeru un neeju uz disenēm, tāpēc ar mani nav interesanti.

lol katru reizi, kad viņš sadiršas ar mani, nevis otrādi, tad tam seko visu manu vēlmju piepildijumi. pagājušo reizi, vinš aizveda mani pie senčiem, tagad pateica viņiem par manu sīko. klauns

es tiešām esmu tāda egoiste? jā, es ņemu daudz, bet dodu taču arī daudz. man ir bail no vientulības, bet tajā pat laikā, cik bieži var ļaut izmest savu sirdi misenē. man tiešām draud kaķu tantes statuss, tikai bez kaķiem, jo ir alerģija.

aukstais karš ar M. kaut kā bieži kašķi pēdējā laikā. un šitais vispār huiņa kaut kāda.

vobšem pirmdien atvērāmies. klienti ir, bet vajag vairāk. šomēness man vēl nav raiži, jo būs vēl alga no vecā darba, bet par martu mīziens. pāgājušo nakti vispār negulēju, jo nervi čupā, sročna vajag aparātu permanentam, jo ir jau gana gribētāju.. ar tiem jau būtu vien pāris mēnešu alga. enīvei, pieteicos vēl vienam kredītam, nu, ja šitie mani pasūtīs, tad nezinu, ko darīt, bet aparātu vajag.

vispār, mana dzīve šobrīd ir ļoti vienmuļa. dzīvoju darbam, jo tas ir vienīgais, kas man liek justies dzīvai.

man nepatīk, ka cilvēki atstāj visu uz pēdējo brīdi. lūk mana kolēģe- labāk pamps visu dienu, nekā piecelsies un kaut ko izdarīs salonam. nu var taču pāris nedēļas paciesties un vīrietis arī nekur neizmuks.. gribās kaut ko sākt darīt, bet pa kuru laiku? abas strādājam un es pat ar meitu padusē visādus jautājumus risinu. kamēr viņa gaida nezinko. varbūt taisu kipišu par neko, bet man liekas,ka jābūt vairāk iniacitīvai, kad taisa savu biznesu

šefi laikam vispār nekomunicē savā starpā. šefene pateica Idai, ka nepieņems atlūgumu, ka tikai uz martu. Ida aizgāja pie šefenes vīra un viņš atlūgumu parakstīja :D

vakar iesniedzu atlūgumu. gandrīz piemīzu bikses, bet viss ok :D

Otrdien pēc darba M. paziņoja, ka ir pateicis mammai par mani (pēc nieka gada un trīs mēnešu kopā būšanas). Tad nu jauno gadu sagaidījām pie viņa māsas, kura vēl aizvien domāja, ka viņš ir kopā ar bijušo un bija maigi teikt šokā, uzzinot, cik ilgi mēs esam kopā. (un tas lohs vēl viņai pateica, ka esam mēnesi kopā un vajadzēja viņas sejas izteiksmi nobildēt, kad es viņai pateicu, kā ir patiesībā).

Vecgada vakaru pavadījām pie viņa māsas mājās, tad tur pat pie mājas kādu stundu taisījām salūtu, tad aizbraucām uz klubu un paliku gulēt pie viņiem. un pēc tam.. kas pilnīgi neiedomājams- M. ar mani kopā aizbrauca pie manis, visiem zinot. Viss liekas pilnīgas muļķības, bet man tas ir liels wow pēc tik ilgas slapstīšanās.

Lai nu kā, bet lietas lēnām sāk sakārtoties.

Tad vēl šodien atvēru biznesa kontu bankā, uzrakstīju un izdrukāju atlūgumu, kuru pirmdien taisos atdot, bet baigais mīziens :D
Pirmdien dabūsim atslēgas no salona un vispār Ida grib salona nosaukumu, kurš man nepatīk. bē bū ko lai dara