Vakar ar vienu klienti runājam par dzīvi utt, un man neiet no galvas ārā, viņas teiktais par to, ka dzīve ir pārāk īsa un tikai viena, lai domātu par to, ko citi domā un attiecīgi, lai rīkotos tā, ka citi huiņu par tevi nerunā. un manī sēž pāris lietas, kuras es apspiežu, jo ko gan teiks pirmām kārtām familīja un arī visi citi. un pie tam, kā tas ietekmēs manu karjeru? reizēm domāju, pagaidīšu, kamēr darbā viss ir čiki un tad... bet no otras puses, kas notiks, ja es pēkšņi nolikšu karoti, tā arī nekad to neīstenojusi? kārtejais maindfaks.