igne · natura · renovatur · integra

noņēmu gēla nagus rokām. vēl kaut kad šodien pie kājām jāpieķeras.

bļā kas par dienu vakar. no rīta mani pārtvēra kaimiņiene, ka pie viņas nāk kaut kādus katlus prezentēt un lai arī nāku, nepagāja ne 2 minūtes, kad jau stāvēju viņas virtuvē, un cepu ābolu pīrādziņus un klusi klausījos kā viņa krata sirdi par savu raspizģaju dēlu. vēlāk pilna māja ar dvieļugalvām, viss turku valodā.. super vai ne.
šodien mani ņem līdz uz mošeju brokastīs. vakar Leila vēl izskrēja pakaļ, vai man lakats esot, citādi viņa paņems.. pilns skapis ar šallēm, jo esmu apsēsta ar šallēm. šalles šalles aaaa

lol esmu mazliet nervoza

kad kaut ko gaidi, tad negribas stradat. vel tikai rit un tad garas brivdienas.

man ir tāda sajūta, ka viņš grib salabt, bet lepnums neļauj. varbūt es kļūdos, bet kaut ko jau tā zvanīšana visu laiku un rakstīšana, gaidot no manis kaut kādus paskaidrojumus, it kā pats sevi censtos par kaut ko pārliecināt, nozīmē.
pateicu, ka, ja viss, tad lai sūta man manas mantas un viss, bet nē. grib man piektdien satikt, kaut ko parādīt.. pilnīgs sviests.

tik izmisusi es nebiju pat paliekot pirmo nakti viena jaunā dzīvoklī ar gadu vecu bērnu. man vienkārši ļimst kājas, nezinu, kā rītā strādāšu, viss pilns ar klientiem.

Lai arī cik sevis necienoši tas nebūtu, būtu gatava uz ceļiem rāpot lai tikai viss būtu kā agrāk.

Ja tas notiks, tad es nezinu, kā dzīvot tālāk. Kā idiotu dēļ var pagriezties dzīve. Mīļo dieviņ, izdari visu atpakaļ. Ļauj man pamosties no šī murga un atver viņam acis.

Kaut kā pamazām sāk savilkties gali kopā. aprīlī tīrā peļņa 700eur (trešais mēnesis, kopš atvēru salonu, kas nebūt nav slikts rādītājs). vēl 300eur līdz pilnai rēķinu nosegšanai un vēl mazliet, lai negrauztu maizi. vienai dzīvot ir šausmīgi neizdevīgi. Paldies Dievam, ka ir senči, kas iedod trūkstošo.

Muhammad, the Prophet of Islam who passed away in 632, related:
"Gabriel came to me and said, ‘O Muhammad, live as you wish, for you shall eventually die. Love whom you desire, for you shall eventually depart. Do what you please, for you shall pay. Know that the night-prayer is the honor of a believer, and his pride is being independant on others.’" (Silsilah al-Saheehah)

If there is only one thing certain about life, it is that it ends. This truism instinctively raises a question which preoccupies most people at least once in their life: What lies beyond death?

At the physiological level, the journey that the deceased takes is plain for all to witness. If left alone to natural causes, the heart will stop beating, the lungs will stop breathing, and the body’s cells will be starved of blood and oxygen. The termination of blood flow to the outer extremities will soon turn them pale. With the oxygen cut off, cells will respire anaerobically for a time, producing the lactic acid which causes rigor mortis – the stiffening of the corpse’s muscles. Then, as the cells begin to decompose, the stiffness wanes, the tongue protrudes, the temperature drops, the skin discolors, the flesh rots, and the parasites have their feast - until all that is left is dried-out tooth and bone.

As for the journey of the soul after death, then this is not something that can be witnessed, nor can it be gauged through scientific inquiry. Even in a living body, the conscious, or soul, of a person cannot be subjected to empirical experimentation. It is simply beyond human control. In this regard, the concept of a Hereafter - a life beyond death, resurrection, and a Day of Reckoning; not to mention the existence of a Divine, Omnipotent Creator, His angels, destiny, and so on - comes under the subject of belief in the unseen. The only way in which man can come to know anything of the unseen world is through divine revelation.

"And with God are the keys of the unseen, none knows them but He. And He knows whatever there is in (or on) the earth and in the sea; not a leaf falls, but He knows it. There is not a grain in the darkness of the earth, nor anything fresh or dry, but is written in a Clear Record." (Quran 6:59)

While what has come down to us of the Torah, the Psalms, the Gospel - the scriptures revealed to early prophets - all speak of a Hereafter, it is only through God’s Final Revelation to humanity, the Holy Quran, as revealed to His Final Prophet, Muhammad, that we learn most about the afterlife. And as the Quran is, and will forever remain, preserved and uncorrupted by human hands, the insight it gives us into the world of the unseen is, for the believer, as factual, real and true as anything that can be learnt through any scientific endeavor (and with a zero margin of error!).

"…We have neglected nothing in the Book; then unto their Lord they shall all be gathered." (Quran 6:38)

Coupled with the question of what happens after we die, is the question: Why are we here? For if there is indeed no greater purpose to life (that is, greater than simply living life itself), the question of what happens after death becomes academic, if not pointless. It is only if one first accepts that our intelligent design, our creation, necessitates an intelligence and designer behind it, a Creator who will judge us for what we do, that life on earth carries any significant meaning.

"Then did you think that We created you in vain and that to Us you would not be returned? Therefore exalted be God, the Sovereign, the Truth; no deity is there save Him, Lord of the Supreme Throne." (Quran 23:115-116)

If aught else, a discerning person would be forced to conclude that life on earth is full of injustice, cruelty and oppression; that the law of the jungle, survival of the fittest, is what is paramount; that if one cannot find happiness in this life, whether due to an absence of material comforts, physical love, or other joyous experiences, then life is simply not worth living. In fact, it is precisely because a person despairs of this worldly life while having little, no, or imperfect faith in an afterlife, that they may commit suicide. After all, what else do the unhappy, unloved and unwanted; the dejected, (desperately) depressed and despairing have to lose?!

"And who despairs of the Mercy of his Lord except those who are astray?" (Quran 15:56)

So can we accept that our death is limited to mere physiological termination, or that life is merely a product of blind, selfish evolution? Surely, there is more to death, and so to life, than this.

man ir divas biļetes uz Game of Thrones izstādi Berlīnē! yesssss!!!!!!!!!!!! lalaalala

es beidzot pateicu M skaļi to, ko mana sirds kliedza jau vairāk kā gadu. Viņš vēsā mierā atbildēja "ok, izdarīsim, kad būsi pie manis". beidzot!

bērns raud, jo negrib pie tēva (un man nācās noklausīties to jau 2 dienas, ka negrib) un es manipulējot ar bērnu. tā arī pateicu, ka viņa aug, un sāk saprast, ko viņa grib.
M. pat paspēja sapsihoties, ka viņi paši bērnam māca jauno beibi par mammu saukt un tā jau nu neesot manipulācija.
nekas, katram pēc nopelniem.. astaghfirullah.

nekas, mazliet pacietību, varbūt kādu gadiņu. tiklīdz mana privātā dzīve izskatīsies vismaz no ārpsuses pēc kaut cik jēdzīgas ģimenes, sākšu visu procesu no gala.

grilla sezona atklāta- visu dienu notusējām pa dārzu ar kaimiņiem, cepām gaļu, ēdām. bija atbraucis mājas īpašnieks ar dēliem- sīkā tik daudz puišu ielenkumā pārlaimīga, visi ar viņu dauzās, mētā pa gaisu. tad viņa vēl ir saudraudzējusies ar jauno libāņu kaimiņu sīko, viņa gan ir 3g vecāka, bet abas labi satiek. vakarā, kad gājām gulēt, meita saka "mammīt, pie tevi ir tik labi!" ach..
vakarā neiztiku bez skandāla no kundziņa puses, jo, redz, es ar večiem tusējot. tagad, kad kaimiņi būs dārzā, mukšu prom. šorīt gan atzina, ka esot pāršāvis pār strīpu. tiešām nav neviena 100% normāla vīrieša?

besī arā, ka cilvēki pierakstās, bet nespēj atvilkt savu dirsu. piezvanīt taču var?

aizbraucot pie brūdžiņa, sapratu, ka esmu aizmirsu OK mājās, gaarstāvoklis bija diezgan dirsā, cita pilsēta, mājās braukt stulbi, jo tad visa nedēļās nogale sačakarēta.. sestdien, izmēģinājusi pāris aptiekas, nospļāvos un aizbraucu līdz diennakts ambulancei, lai izraksta man recepti. kopš man ir privātā apdrošināšana, baigi negribas iet pie ārstiem.. ģimenes ārsts = 30eur, tagad no gin rēķins atnāca = 118eur.. kopumā jau man tā privātā iznāk lētāk, bet neesmu pieradusi par ārstiem maksāt, līdz 500eur man jāsedz viss pašai.

vakar bijām makšķerēt, izvilku 3 zives, vīrietis bik vairāk. bet tā pie ūdens tusēt ir baigi jauki, pačupiņām visur sēž cilvēki, vieni pīpēja zāli, tad grupiņa blatnoju tīneidžeru vislaiku zvanījās draugiem un lamājās, citā čupiņā patvēruma meklētāji no Sīrijas laiski dzēra tēju no liela termosa.. patīkami tā aizmukt no ikdienas

ārā kādi +20, saule... garastāvoklis super. šodien buhaltērijas diena un tikai viens klients, bet vakar bija pilna diena un pirmdien arī varu līdz 7 rukāt- ideaļņiks!

skatos uz homeopāta izglītību. plānoju gan tikai pēc gada, jo pašlaik man nav reāli sazīmēt 300naudiņas mēnesī.. besī arā, ka viss ar ko var nopelnīt, maksā nereālos ciparus. cik es jau esmu par izglītību atdevus pēdējos gadus.. kādus 10k toč..

es tā mīžu no vienas klientes šodien, ka pus nakti par to sapņoju. sen tā nav bijis. bet viņa ir manas skolas druškas priekšniece, kruta kosmetoloģe, ārste un vispār cilvēks- botokss. lai nu kā, viņa nāk taisīt skropstas, un es vienmēr mīžu no skropstu līmēšanas.

-Kāpēc gan tu nevarētu laiku, kad nav uni un darbs pavadīt pie manis?

-man ir pārāk daudz pienākumu..dzīvoklis utt

kuda mir kaķitsa bļeģ.. esmu kārtējo reizi pārliecinājusies, ka daru pareizi- domāju par darbu, domāju nākošgad iet mācīties, investēju visu enerģiju darbā un bērnā. vēl sevi kaut kā jānoskaņu beigt viņam skriet pakaļ un ņaudēt, ka pārāk reti redzamies. Lai viņš dara ko grib. Kad piespiedīšu sevi beigt dusmoties un gaudot, ka esmu viena pati, tad arī pārējais būs vieglāk.

man ir bail no tā, ka man sāk palikt vienalga. Par spīti lietām, pēc kurām ilgojos.. vienkārši sāk palikt pofig. Varbūt man vienkārši ir apnicis auklēties? Neizlēmība ir šausmīg īpašība, sevišķi priekš cilvēka kā es, kura vienmēr pieņem lēmumus, arī spontānus un zina, ko grib. Es cenšos sev ieskaidrot, ka tā ir tāda pusnobrieduma pazīme, lai gan šajā vecumā taču vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko gaidīt no dzīves. Atbilde "Es par to vēl neesmu domājis", liek kaut kā zaudēt ticamības momentu. Es vispār mēdzu viņu reizēm nesaprast; no vienas puses viņš raujās pie manis, un visa kaisle u mīla veļas aumaļām.. bet no otras puses ir tā neizlēmība, kas man liek justies mazliet liekai. Es gan nekautrējos un saku tiešā tekstā to, kas man besī, taču izmaiņas ir tik lēnas kā lēnākais meža gliemezis.

Vai pacietība atmaksājas?

/visi šodienas klienti ir apstrādāti, darbā pilnā klapē skan neofolks un ārā krusu nomaina saule un otrādi.. un iekšā ir tās rutīnas skumjas.

Man tik ļoti gribas ģimeni.