igne · natura · renovatur · integra

atkal kritums. motivācija nulle.

Aktīvi meklēju dzīvokli, šodien pieteicos 2 apskatīt, jāgaida, kad iedalīs apskates laiku.
Iespējams, sākšu mācīties ātrāk, skolā ir brīvlaiks līdz 16. augustam, 17 zvanu un piesakos uz pārrunām.
esmu pasākusi strādāt arī sestdienās.
vidēji strādāju 10-11h dienā, vakar atplīsu jau 9 vakarā, viss sāp.
naudas sāk lēnā garā visam pietikt.

alhamdulillah par visu.

pieļauju, ka pēc trīs gadiem es būšu smagi nopelnītā- labākā vietā

vēl jāatrod laiks ceturdienās uz korāna skolu iet, bet pagaidām izskatās nereāli, jo tas ir dienas vidū.

sapņoju, ka man ir 3 bērni, visi burvīgi kā mana sīkaļa, bet katram bija savs tēvs.

Ar M. tulīt būs 2 gadu kopā būšana, cienītais ieminējās, ka pie 3. gada varētu sākt domāt par kāzām. brīžos, kad man mutuļo motivācija, tā pat viss ir vienalga.. intuīcija saka, ka vēl ilgi dzīvošu viena. tā teikt bērnam un darbam.

vēl aizvien neesmu tikusi vaļā no tā pēcatvaļinājuma "gribu būt bezdarbniece". vai nu vismaz, lai man butu tik daudz jāstrādā, lai nomaksātu darbā īri, visus izdevumums un būtu kabatas nauda.. apārējais po

Nedēļa LV. Man patīk tās ne īpaši siltās, vējainās, bet saulainās vasaras dienas. Dārzā, piecstāvu lieluma liepās dūc bites, liepziedi smaržo pēc saldākā medus, blakus mežā smaržo priedes un bērzi.. Meitas smiekli, dauzoties ar opīti, mana suņa pieglaušanās, biezpiens ar rozīnēm un daudzi sīkuņi.. Pilsēta haoss, cilvēki užas.. Bet es mīlu Rīgu. Mīlu visas ieliņas, cilvēku čaloņu un daudzās iespējas. Pirmo reizi pa daudziem gadiem iedomājos, kā būtu, ja atgrieztos? Bet es nevaru, pat ja man gribētos tā, ka kaut mirī nost. Man pietrūkst manas ģimenes.
Meita palika vēl pie mammas, man, diemžēl, jāstrādā. Bimbādama iegāju drošības zonā, lai atgrieztos savā brīvprātīgajā vientulībā.

brīvdienās tētis bija ciemos. bija gan pa ģēlām, nācās viņu daudz vizināt, bet bija tik forši. un būtu mimbājusi, kad viņš aizbrauca, bet zinot, ka pēc mazāk kā nedēļas atkal jau būšu pie viņa, asaras nenāca. ļoti sen neesmu bijusi Latvijā, gandrīz gads. agrāk lidoju kādas 4x gadā, tagad nekā, jāstrādā. būtu dahera darba, brauktu biežāk, bet pagaidām rēķinus maksāt ir svarīgāk.

šodien darbs bija tikai 3, atbraucu jau uz 11 un visu laiku tīrīju, mazgāju logus slaucīju putekļus, kolēģei atvaļinājums un viņa tā pat neko nedara. lēnām nāk virsū tantrumi, ka cilvēkam 0 atbildības. atnāk nostrādā un aiziet. visbiežāk viņa nāk tieši uz klientu, ka pat grīda nav izpūsta, mazgājusi viņa sen jau nebija. ja ir kāds caurums, tad sēž uz bakona un pīpē, dzer kafiju. nezinu, kā smuki to visu pateikt.

nedēļa, tajā skaitā brīvdienas, pagāja nemanot. vēl divas nedēļas, tad beidzot atvaļinājums. Neesmu bijusi Latvijā kopš pagājušā gada augusta

diena nr 6. principā jau ir vienalga. vienīgais skumji vakarā ēst vienai. meita atkal prom.

vakardienu izturēju. šodien jūtos arī bik labāk, jo ātrāk aizgāju gulēt un cēlos paēst tikai 20min pirms saules lēkta. pēc tam bija stunda laika vēl gulēt, rezultātā aizgulējos.. miegs nāk un neliels nespēks, bet pieļauju, ka organisms pielāgosies, jāpaguļ vēl pa dienu un brīvdienās būs vieglāk

pēkšņi visi sauc uz visādiem rīšanas pasākumiem. uh šeitan

brīvdienas paiet pārāk ātri. reizēm uznāk skaudiens par M. māsu, kura, savos 30 ir strādājusi tikai tik, cik pašai vajadzīgs un tagad izšķīrusies no vīra, sēž mājās un skandina, ka vēl negrib iet strādāt, ka vispirms vajag aizbraukt atvaļinājumā (tikko bija 2 ned turcijā).. ai..

ar M. kaut kā viss nostabilizējies. sestdien gandrīz tiku aizvilkta uz turku kāzām, bet tā kā M. iet negribēja, es viena ar viņa māsu un senčiem iet arī negribēju, lai gan viņi sauca. māte jau ar mani sveicinās ar bučiņām, pārāk daudz gan ar mani nerunā, bet nu ir ok.

cenšos saplānot kuņģa tiesu, jo ceturdien naktī sākas gavēnis un man ļoti gribās izturēt. laikam visgrūtāk būs sevi piespiest celties 4.30, lai fiksi padzertos un parītu, jo diena ap jāņu laiku ir pārāk gara. būs grūti, bet nu ceru, ka sanāks.

tik daudz ideju un plānu... gribu visu un uzreiz.

šodien bija praktikante uz pārrunām. es īsti nezinu, vai gribu praktikantu, bet no otras puses izraēla manī jau izkala plānus; es katru otro nedēļu pēcpusdienās neesmu darbā, tieši tad, kad viņai ir prakses dienas, tad nu ienāca prātā, ka vienkārši jātaisa praktikantu dienas katru otro nedēļu, kad pakalpojumi par pus cenu, labāk mazas naudiņas nekā nekādas. un negribās, lai meča bez darba sēž, jo lielākoties tie praktikanti sēž blakus un skatās, kāda jēga no tādas prakses.
kas mani atbaida ir, ka tas ir gads.. meitene izskatījās jauka, protams, kautrīga, bet arī nereāli izbrīnīta par nepiespiesto atmosfēru salonā.
vēl kas man mazliet nepatīk, ir viņas atzīmes.. pēc latvijas parametriem tāds stabils 6 (es pabeidzu ar 9,4). bet nu svarīgi ir tas, kā viņa strādā un māk savas zināšanas/nezināšanas pielietot (es jau arī bieži vien improvizēju un, kad iestājas strupceļš sāku runāt profesionālajā valodā, no kuras lielais vairums apmulst un domā, ka viss bumbās :D ). nākošceturtdien nāks parādīt, ko māk un tad lemšu.

pagājušo nedēļu iedomājos par vienu veco klienti, kura seeeen nav rādijusies, tikai vienu reizi bija pie manis atvilkusies uz jauno vietu, domāju, nu viss, nenāks. ieliku veco sim karti, skatos, zvanījusi.

pirms pāris dienām iedomājos par citu, kura vienu laiku aktīvi nāca, pēdējo reizi neizskatījās baigi apmierināta, domāju, nenāks vairs. zvana šodien, ka vajag sročna pedikīru.

par ko lai vēl padomā :)

ārā kādi grādi 28. spīd saule un reāli būtu jāguļ kaut kur saulītē pie ūdens, bet jāstrādā.

es sev visu laiku apsolu, ka, ja kas tāds atkārtosies, tad likšu punktu, bet es nespēju. un es raudu kā ņuņņa, aizmiegu tā savā baltajā satīna gultas veļā, kas no rīta ir pilna ar melniem, pilīšu stuktūras pleķiem un izsmērētām lainera strīpām. un es turpinu meklēt vainu sevī, saku, kaut kas jāmaina sevī, bet vai es varu izdzēst pagātni un sākt no tā punkta, kad manī beidzot bija šodienas jūtas?

pēdējā laikā esmu tā notrulinājusies, ka pat asaras nenāk. gribās, bet acis sausas, tikai sejas grimmases nodod patiesās sajūtas.

es pat negribu vairs to visu komentēt. nu nav tas normāli, nav. sirdsapziņa arī šokā, jo tīra.

mans vīrietis ir grinčš

26

ome prom, bērns guļ pie darba mašīnā, pati no 4 augšā un lēnām sāk vairs neturēties kājas, bet vēl ir jāstrādā. jāiztur vēl līdz piektdienas plkst. 10.30 un tad sākās brīvdienas.

un rīt dzimšanas diena.

no piektdienas ir mana oma ciemos. nervi jau vairs netur klausīties par puķudobēm un katra krūmiņa apbrīnošanu. piedevām visam, sestdien prasīju, vai vēl ko vajag nopirkt, nē viss ok. sodien, protams, dabūju skraidīt pa veikaliem. un vēl pēc darba viņai vajag nopirkt zemenes, ko viņa grib ves uz LV (wtf) un mamma esot pasūtījusi kremu, bet es viņu tā nevaru nopirkt, ir jāpasūta un man šodien nav laika skraidīt un meklēt, jo ir jāstrādā. rīt gan viņa brauc prom un labi, ka tā. cilvēki uz vecumu paliek nepanesami, ceru, ka es savus mazbērnus tā nebesīšu un būšu pietiekami daudzpusīga, lai nerunātu tikai par puķēm un nepazīstamu kaimiņu bērniem.

Kaimiņu bērni spēlē futbolu: "Allahu akhbar!!!" un bumba ar blīkšķi ielido mājas sienā :D