Mani vienmēr velk uz metālu. Tagad kaifoju pie my dying bride un baigi gribas normālus keriņus, nevis vnk ādas šņorzābakus. Jānopērk beidzot martini un normāla ādene. Asinsbalss! Un reizēm arī paliek skumji par tiem laikiem, kas, laikam, bija vieni no sociālā ziņā laimīgākajiem. Tā ap 2003-2004 gadu. Visādi citādi tagad ir labāk, bet mans ārpus darba es tā īsti nemāku vairs ar cilvēkiem komunicēt. Ak, jā, jo es nedzeru un neeju uz disenēm, tāpēc ar mani nav interesanti.