Man riebjas, ka mums vienmēr ir par ko runāt, riebjas, ka kopā ir tik labi, riebjas, kā viņš izturas un kā rūpējas par mani, riebjas, ka sekss ir vienkārši pārāk labs, un riebjas, kā viņš man pieskaras, bezmaz nolasot katru manu domu un visas tās lietas, kas mani dara laimīgu.
varbūt jāmācās mīlēt to, kas traucē un viss atnāks pats? jautājums ir tikai, uz ko es esmu spējīga un vai tas maz ir tā vērts. pirms darīt, gribās zināt, ka tomēr ir vērts, nevis pēc pāris gadiem būt pie sasistas cerību siles.
kā lai iemācās baudīt dzīvi "šeit un tagad", nedomājot un nelauzot galvu par nākotni? vienkārši ļauties mirkļa burvībai un problēmas atstāt savam nākotnes "es"
Current Music: |
ēnu kaleidoskops - dievaines |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}