es vienmēr akli sekoji savai sirdij. ja būtu prāts, tad noteikti, ka nebūtu nemaz šķīrusies no vīra un vilktu to dzīvi tālāk. a es nemāku dzīvot bez emocijām, tikai kaut kā uz mazohismu velk. it kā jau problēma ir skaidra, tikai kā ar to cīnīties ir mistērija.
satiekot šo vīriešgabalu no paša sākuma sev pateicu, ka negribu neko nopietnu, bet prātam nav teikšanas, tāpēc atkal esmu bedrē un cenšos sev ieskaidrot, ka var arī mierīgi ar to dzīvot tālāk. durdom īsāk sākot, terapeita kundze