Anatolijs sēdēja atspiedies pret sava kabineta galdu un dzēra kafiju domādams par Moskviču, kuru viņs nopirks, kad būs nopelnijis miljons rubļu un dzīvos trīsistabu dzīvoklī ar divmetrīgu ledusskapi piekrāmētu ar šmigu un sieru.

Viņa darbs bija policijas iecirknī, mazā pilsētiņā kur noziegums tiek izdarīts reizi gadsimtā, tā kā darba diena sastāvēja aptuveni no tām pašām aktivitātēm, kā nogarlaikojušai kājinieku vienībai.

Vakar, piemēram, tika risinātas krustvārdu mīklas. Neiespējami grūtas. Arī pēc tam, kad seržants ieteica mīklu apgriezt otrādi, jo tā esot bijusi ačgārni. Grūta dzīve kārtībsargam...

Anatolija kafija bija jau piebeigta un tas jau grasījās braukt uz mežu šaut pa vārnām, bet tad viņš atklāja, ka pie rokas vairs ieroča nav.
"Ka tavu māti," nodomāja Anatolijs, "tacu nebūs tramvajā no maksts izslīdējis..."
Viņš iedomājās kā kāds skolēns to atrod un atnes uz skolu parādīt draugiem un nodrebinājās no domas, ka būs jābrauc uz skolu pēc ziņām, ka pa to vandās bruņots mazgadīgs terorists.

Anatolijs nolika kafijas krūzi un tikko vēl nebija piecēlies, kad atskanēja šāviens - tad sauciens "Palīgā!".

Noskrēja lejā pa kāpnēm un izskrēja uz ielas. Vecu tantiņu aplenkts zemē gulēja kolēģis Ņiva.

Novicinājis maku, kurā pēc idejas būtu jāatrodas dokumentam, bet nebija viņš atgaiņāja tantes un pabļāva Vaķjam, kurš tikko nāca uz darbu lai izsauc ātros un atnes aptieciņu.

Ņiva beigts nebija, toties asiņoja un skaļi vaidēja. Plecā sašauts. Pat ja gribēs nenomirs.

- Kas iešāva? Redzēji?
- Tur, pa ielu aizskrēja.
Ņiva novaidēja.

Vaķja jau bija klāt ar medpaciņu un Anatolijs piecēlās un skriešus devās Ņivas norādītajā virzienā, bet tūlīt apstājās un nāca atpakaļ, jo nebija ieroča un neies jau viņš dzīties pakaļ bruņotam maniakam ar noasinātu zīmuli.

Ņiva jau bija iestiepts iekšā un ielikts īslaicīgās aizturēšanas kamerā uz lāvas, jo seržants negribēja, lai nolej asinis pa visu dīvānu. Drīz arī atbrauca ātrie un aizveda Ņivu.

Atkal iestājās stagnācija un garlaicība. It kā vajadzētu ar mašīnu pabraukāt pa pilsētu, bet rokas necēlās. Tā pat neatradīs vainīgo.

Anatoliju nelika mierā slikta nojauta, ka ierocis ar ko Ņiva sašauts bija viņa paša. Iztēlē jau radās ainas kā Anatoljs maksājot konduktoram par biļeti neievēro kādu nelieti, kas viņam no maksts izvelk dienesta stroķi.

Tā prātoja Anatolijs vērojot seržantu, kurš rakstīja pieteikumu par datoru piešķiršanu blakus čupai ar disketēm marķētas "Datorapmācība".

"Beidzās kafija." paziņoja Vaķja ienākot kabinetā. Anatolijs lēnām piecēlās no krēsla, "Labi, tad braucam uz točku, pie reizes varēsim pateikt inspektoram, ka izbraucām meklēšanā."

Dienesta masīna ar ko viņi brauca bija būvēta senajā Ēģiptē, grabēja tā it kā rītdienas nebūtu. Pie veikala atbraucot tā pat nebija jāizslēdz - pati noslāpa.

Vaķja ar Anatoliju iegāja veikalā un gan pārdevējs, gan divi pusaudži veikalā salecās ieraugot uniformas. Bija jauki izlikties, ka viņiem piemita autoritāte un ka noziegumu trūkums bija smaga darba dēļ, nevis tādēļ, ka noziegumspējīgā demogrāfija šai pilsētā nepastāvēja.

Kafiju nepirka, bet gan konfiscēja uz konfidenciālas izmeklēšanas pamata. Pārdevēja neiebilda. Laikam cerēja uz atlīdzību par palīdzību valsts drošības nosargāšanas jautājumā.

Stūķējot kabatā kafiju Anatoliju skāra atklāsme. Tad, kad viņš no rīta ieradās iecirknī un aizgāja uz tualeti viņš ieroci nolika uz papīra dvieļu kastes. Tur pat arī būs atstājis. Pieņemot, ka Ņiva sašauts ar paša ieroci - tas notekti bija kāds no iecirkņa, jo iecirkņa tualetē katrs mudaks nevarēja tikt. Ja mēģināja, tad uz to uzbļāva sekretāre Gubņika. Viņas darba līgumā neietilpa vaktēt tualetes, bet tas tā bija iegājies. Vai, pareizāk sakot seržants lika tam tā ieieties, jo negribēja tūļaties ar atslēgām, kad vajadzība spieda. Un dārgas bija.

Tātad, jābrauc uz iecirkni pārbaudīt vai ierucis vēl atrodas uz salvešu kastes.

Auzbrauca un tik tiešām - ieroča nav.
Tagad jāsāk prātot

"Es tas nevarēju būt, jo ieroča man nemaz nebija. Vaķja arī tas nevarēja būt, jo uz darbu ieradās tikai pēc Ņivas sašaušanas.
Gubņika arī tā nebija. No rīt atnāca ar neizpildītu krustvārdu mīklu. Tagad ir viens un mīkla izpilda līdz pusei. Tas ir tieši tik daudz, cik visās citās dienās vienos, tātad visu dienu pildīja mīklu.
Seržants tas arī nebija. Pašlaik ir atslēdzies telefons. Šeit telefoni atslēdzas, ja ir runāts vairāk nekā trīs stundas no vietas, tātad kopš desmitiem runājs ar mīļāko. Mājās nedrīkst, jo tur sieva dzirt.
Ņiva sašauts vienpadsmitos. Tātad vienīgais cilvēks, kurš palicis ir Vova, bet Vova nemaz iecirknī nav bijis. Vova sēdēja mājās uz poda, jo vakardien viņa kafijā kaut kā mistiski iegadījās purgens.
Bet tad nav atlicis neviens, kurš...ai..."

Anatolijs ar Vaķju ielēca mazīnā un triecās uz slimnīcu.

Kā iegāja palātā tā Anatolijs uzreiz metās virsū Ņivam "Tu esi idiots. Paņēmi manu ieroci no tualetes, izgāji ārā, gribēji pazīmēties tad kaut kā sašāvi sevi un tad pateici, ka vainīgais aizskrēja projām."
Ņiva skatījās viņā ar apstulbušu ģīmi, tad pagriezās pret TV, no kura skanēja ziņu pārraide ar jaunākajām ziņām: "Kāds traks maniaks ar caureju šorīt ieskrējis policijas iecirknī, nozadzis ieroci un sašāvis policistu tieši pie ieejas un aizskrējis divus kvartālus tālāk, kur viņš tika atrasts bezsamaņā savu izmešu peļķē."