Emīls
Piektdiena un pulkstenis nosit 15:25. Stundas ir beigušās. Emīls iet uz garderobi pakaļ jakai un ārā no skolas, bet mājās Emīls vēl neiet. Šis būs garš vakars. Viņš dodas uz klubu 52. Kārts, kas atrodas kādā pagrabā Bruņinieku Ielā. Lai tiktu iekšā ir jāuzrāda VIP kartīte. Emīls savu ieguva, pirms trim gadiem, kad uz ielas liekot solitaire viņu uz laika likšanu izaicināja Alfonss, kurš tajā laikā skaitījās kāršu lielmeistars. Emīls viņu pieveica saliekot kavu sešās minūtēs un četrpadsmit sekundēs. Alfonss viņam atdeva savu VIP karti.

To uzrādijis durvju sargam Voblam viņš iegāja klubā. Skanēja dubstep un cauri miglainajam gaisam šāvās zaļas lāzera līnijas. Priekšplānā pie galdiņa kāds intensīvi skatījās uz nesen aizsāktu solitaire partiju.

Emīlu ieraugot pie viņa piegāja Nastjana jautajot "Vai šovakar tevi gaidīt viesnīcā?"

Bet Emīls neatbildēja, tikai nemanāmi nosmīnēja un turpināja ceļu uz kluba dzīlēm. Viņam jāiesilda telefona tastatūru navigējošie pirksti, lai vēlāk varētu kavu izlikt ātrāk nekā jebkad. Tieši pusnaktī viņam bija sarunāts randiņš ar likteni.

Viņš apsēdās savā ierastajā vietā - kluba stūrī, izvlika telefonu un sāka partiju tik sparīgi ka viesmīle atskatījās un apbrīnā gandrīz izlēja piena un Sprite kokteili, ko nesa uz paplātes.

Pēc stundas ap viņu bija sapulcējusies vairāki cilvēki, kas mutes atpletuši novēroja viņa prasmes. Viņam blakus bija nosēdusies Anastasja un aplikusi viņam roku, kamēr ar otru glāstīja viņa labo kāju. Bet Emīls to neievēroja. Digitālās kārtis telefona ekrānā zibēja gandrīz nemanāmi.

Beidzot pienāca laiks un Emīls piecēlās. Pūlis acumirklī pašķīrās kā Sarkanā jūra un viņš tai izgāja cauri, tad ārā no kluba un pa kāpnēm uz ēkas jumta, kur jau viņu gaidīja Hektors Barbarosa. Pirms gada Emīls viņu uzvarot solitaire mačā bija atņēmis viņam visu. Viņam nācās pārdot mašīnu, ieķīlāt dzīvokli un sieva ar visu viņa naudu nozudusi. Vairāk par visu Hektors vēlējās Emīlam atriebties.

"Talačka." teica Hektors.

"Tā mani saucs." nosmējās Emīls.

"Pagājis gads kopš mēs tikāmies. Šis gads man bijis ļoti grūts, varbūt tu atceries." Hektors turpināja.

"Atvaino, ka tevi tik brutāli sakāvu. Kā teica māte - nedrīksti kauties, tikai nogalināt."

Hektoram noraustījās žoklis, "Velns parāvis, tu saproti kādas ciešanas tu man sagādāji? Es tevi vajāšu līdz mūža beigām, es tevi uzvarēšu tagad, es tevi uzvarēšu rīt, visos turnīros kuros tu piedalīsies un pazemošu tevi visu to lēto mauku priekšā, ar kuram tu katru vakaru izlklaidējies!"

Emīls tikai nošņāca. Viņi turpināja viens uz utru skatīties. Emīls pakustināja roku lai izvilktu telefonu, bet Barbarosam tas jau bija rokā un solidaire galdiņa zaļā krāsa izgaismoja viņa saplēsto ādas jaku. Emīlam būs jāpacenšās, ja viņš gribēs Hektoru panākt.

Drīz abi spaidīja telefona pogas tā, ka bezmaz vai skanēja un laiks šķita ritam lēnā.
Pūta stiprs vējš un smidzināja. Lietus lāses noklāja viņa brilles un telefona ekrānu.

Drīz vien uz jumta bija iznākuši gan kluba apmeklētāji gan darbinieki un noraudzījās intensitātē ar kuru tika liktas digitālās kārtis.

Kaut kur tālumā braocošas kravas mašīnas dārdoņas pavadījumā Emīls pacēla rokas gaisā un izkliedza "Jā! Saliku!". Pūlis gavilēja, bet Hektors tikai skatījās ar pus-atvērtu muti sava telefona ekrānā un murmināja "Viena kārts... viena kārts...", kamēr Emīls smaidot skatījās uz pūli, kas viņam gavilēja.

Pēkšņi daži no pūļa iekliedzās. Emīls pagriezās un redzēja kā Hektors Barbarosa ar niknumā izķēmotu seju viņam nesās virsū. Emīlam nācās domāt ātri. Liekot lietā zināšānas un refleksus, ko viņš guva desmit gadus apgūstots dažādus cīņu veidus viņš sekundes daļā izsprieda labāko stratēģiju. Viņš svieda Hektoram ar savu telefonu liekot pūlim noelsties. Tas trāpīja Hektoram pa degunu ar tādu spēku, ka uz brīdi padarīja viņu aklu. Asinīm gāžoties no deguna viņš aizstreipuļoja garām Emīlam un pārkrita pāri ēkas jumta malai.