Reiz dzīvoja kāds astrofiziķis vārdā Karls Segans. Varbūt būsiet par viņu dzirdējuši - viņš bija slavens zinātnes popularizētājs un SETI projekta tēvs. Segans bija arī skeptiķis un humānists. Piedāvāju Jūsu uzmanībai fragmentu no Segana grāmatas "The Demon-Haunted World: Science As A Candle In the Dark". Šajā interesantajā fabulā Segans ilustrē savu un skeptiķu attieksmi pret nefalsificējamām hipotēzēm. Fabulas oriģināls šeit, mans tulkojums zemāk.

Karls Segans
Pūķis manā garāžā

“Manā garāžā dzīvo uguni spļaujošs pūķis”

Pieņemsim (es sekoju psihologa Ričarda Frenklina grupu terapijas pieejai), ka es nopietni izsaku šādu apgalvojumu. Gadsimtiem ir zināmi neskaitāmi stāsti par pūķiem, bet nav pierādījumu. Kāda iespēja!

“Parādi man,” Tu saki. Es aizvedu Tevi uz savu garāžu. Tu ieskaties tajā, redzi kāpnes, tukšas krāsas kannas, vecu trīsriteni, bet ne pūķi.

“Kur ir pūķis?” Tu jautā.

“Ah, tas ir tepat,” ar plašu žestu norādot uz garāžu, es atbildu. “Es aizmirsu pieminēt, ka tas ir neredzams pūķis.”

Tu piedāvā izbārstīt uz grīdas miltus, lai konstatētu pūķa pēdas.

“Laba doma,” es saku, “bet šis pūķis lidinās gaisā.”

Tad Tu piedāvā pielietot infrasarkano staru sensoru, lai fiksētu neredzamo uguni.

“Laba ideja, bet neredzamā uguns ir arī bez karstuma.”

Tu gribi uzšļākt pūķim krāsu un padarīt to redzamu.

“Laba ideja, bet tas ir bezķermenisks pūķis un krāsa tam nepielips.”

Un tā tālāk. Es uz katru Tevis piedāvāto fizisko testu atbildu ar īpašu skaidrojumu kādēļ tas nestrādās.

Bet kāda ir atšķirība starp neredzamu, bezķermenisku, lidojošu pūķi, kas spļauj beztemperatūras uguni un neeksistējošu pūķi? Ja nav veida, kā apgāzt manu apgalvojumu, nav neviena iedomājama eksperimenta, kas varētu sniegt pretpierādījumus, kā lai uztver apgalvojumu, ka pūķis eksistē? Tava nespēja apgāzt manu hipotēzi nav tās patiesuma pierādījums. Apgalvojumi, kas nav pārbaudāmi, pieņēmumi, kas ir imūni pret atspēkojumiem, ir praktiski bezjēdzīgi, lai cik veiksmīgi tie būtu mūsu iedvesmošanā vai intereses ierosināšanā. Būtībā tas, ko es no Tevis prasu ir ticība maniem vārdiem, pie pilnīga pierādījumu trūkuma.

Vienīgais ko Tu patiešām esi uzzinājis no manas uzstājības, ka manā garāžā ir pūķis, ir tas, ka manā galvā notiek dīvainas lietas. Tevi sāktu interesēt, kas mani pārliecināja, ja praktiski testi nav pielietojami. Tev ienāktu prātā, ka tas ir bijis sapnis vai halucinācija. No otras puses, kādēļ tad es to uztveru tik nopietni? Varbūt man nepieciešama palīdzība? Labākajā gadījumā, es esmu daudz par zemu novērtējis cilvēka spēju kļūdīties.

Iedomājies ka, neskatoties uz testu neveiksmīgumu, Tu vēlies saglabāt ideāli atvērtu prātu. Tādēļ Tu pilnībā nenoraidi viedokli, ka manā garāžā ir uguni spļaujošs pūķis. Tu vienkārši atliec galīgo verdiktu. Tu liec galdā pierādījumus, kas ir pretrunā šim viedoklim, bet jaunu datu parādīšanās gadījumā, Tu būtu gatavs tos izanalizēt un izvērtēt vai tie ir pārliecinoši. Protams, no manas puses nebūtu godīgi apvainoties, ka Tu man netici. Nebūtu godīgi Tevi kritizēt par garlaicīgumu un iztēles trūkumu tikai tādēļ, ka Tu devi skotu verdiktu “nav pierādīts”.

Iedomājies, ka situācija attīstītos citādi. Pūķis tāpat ir neredzams, bet uz grīdas, Tavā acu priekšā, parādās pēdas. Tavs infrasarkano staru detektors uzrāda novirze no normas. Uzšļācot krāsu, kļūst redzmas robainas krēpes, kas šūpojas Tavā priekšā. Lai cik Tu būtu skeptisks pret pūķu esamību, nemaz nerunājot par neredzamiem pūķiem, Tev tagad jāatzīst, ka šeit kaut kas ir un ka tas atbilst idejai par neredzamu, uguni spļaujošu pūķi.

Tagad cits scenārijs: Pieņemsim, ka es neesmu vienīgais. Pieņemsim, ka vairāki Tev pazīstami cilvēki, ieskaitot tādus par kuriem Tu zini, ka viņi nav savā starpā pazīstami, visi saka, ka viņu garāžā ir pūķis. Visos gadījumos pierādījumi ir tracinoši netverami. Mēs visi atzīstam, ka esam uztraukti par šādu dīvainu, fizisku pierādījumu nepamatotu, pārliecību. Neviens no mums nav vājprātīgs. Mēs prātojam par to kā būtu, ja visā pasaulē neredzami pūķi patiešām slēptos garāžās un cilvēki tikai tagad to sāk aptvert. Es labāk gribētu, lai tā nav taisnība, bet varbūt, ka senie eiropiešu un ķīniešu mīti par pūķiem nemaz nebija mīti.

Par laimi sāk parādīties ziņas par pūķa pēdu nospiedumiem miltos. Bet pēdas nekad nav radušās, kad blakus ir stāvējis skeptiķis. Rodas aizdomas, ka tām varētu būt cits izskaidrojums. Izpētot sīkāk, kļūst skaidrs, ka pēdas varētu būt viltotas.
Piesakās kāds pūķu entuziasts ar apdedzinātu pirkstu un vaino pūķa ugunīgo elpu. Bet atkal pastāv citi skaidrojumi. Mēs saprotam, ka bez pūķa ugunīgās elpas ir arī citi veidi, kā apdedzināt pirkstu. Šādi “pierādījumi”, neatkarīgi no tā cik nopietni tos uztver pūķu atbalstītāji, ne tuvu nav pārliecinoši. Atkal vienīgā prātīgā pieeja būtu noraidīt pūķu hipotēzi, būt atvērtam nākotnes datiem un turpināt brīnīties par to, kas varētu likt tik daudziem šķietami pieskaitāmiem un skaidrā prātā esošiem cilvēkiem vienoties šajos dīvainajos maldos.

Tags: alegorija, karls seigans, skepticisms, zinātniskā metode