Ar tādiem progresa tempiem mums tiešām līdz Ziemassvētkiem būs sanācis. Jau tagad ir. Un ir labi. Bet visai amizantas tomēr tās tikšanās, kad no sākuma wnk iečillojam kā labi draugi, tad dziļdomīga [:D] klusuma pauze kādā nomaļā vietā [pastaigas variantā; ja esam dārzā, šis posms tiek izlaists :D] un tad - klikš - pilnīgi normāls pāris, viss kā pienākas. Žēl, ka vasara beidzās, vairs nevarēs pa naktīm tā, ēh.
Šīvakara mazā uzvara: atvadas. I nepateiksi, ka neesam kopā.

Un mani nepamet kreisā sajūta, ka ar katru reizi es kļūstu arvien īsāka attiecībā pret viņu. xD