Pārmaiņas pēc šodien biju ārpus pilsētas. Nuuu.. Mazliet tālāk kā wnk ārpus pilsētas, tb, Bērzciemā [starp Enguri un Mērsragu]. Tētim klasesbiedru tikšanās, šoferi vajadzēja - tagad viņš beidzot var visādos šitajos pasākumos alkohōlu lietot. :D Kas attiecas uz mani, ēdiens na haļavu, daudz visādu tanšu un briesmīgākā vieta jūrā, kur esmu peldējusies. Tā tur nebija nekāda jauka smilšaina vai vismaz akmeņaina pludmale - kāpa ir apmēram 30 m plata pļava, tad niedres un tad sākas jūra. Līdz pirmajam sēklim jāiet vismaz 5 minūtes, kad ūdens nav augstāk par jostasvietu, visur, tiešām visur ir zāles un bedres. It's like: ej, ej un iekrīti, un tad paklūpi. Vpročem, ekstrēma iešana. Aizbridu līdz sēklim, tur jūra līdz ceļiem, bet vismaz zāļu nav. Peldēšanas opcija ir izslēgta, ūdens auksts, pūš vējš, tāpēc, hā hā, gāju atpakaļ. Liela jēga bija, jā. Ieniru tuvāk krastam, kur kaut cik dziļāks un tīrāks bija, un tā bija dižā peldēšanās.

U know, ir mazliet neomulīgi sēdēt pie galda ar padsmit paveciem klasesbiedriem un viņu skolotāju [pāri-pa-80-gadīga kundzīte ar ļoti spēcīgu rokasspiedienu un vecuma marazma neķerta], klausīties, kā viņi runā par skolas laika notikumiem, kā jautā viens par otru, kā par tiem, kas nav klāt, gan mirušiem, gan dzīviem. Liek domāt par laiku.