5
Ideālā stāvoklī esoša bungādiņa un gandrīz beigts dzirdes nervs. Tas esot iedzimts .. Bet nu 18 gadu laikā esmu tīri labi iemācījusies ar to sadzīvot [vismaz alternatīvas man nešķiet pārāk vilinošas]. Man teica, ka esmu bīstams cilvēks - jo māku lasīt no lūpām. :D Un vēl man teica, ka esmu gudra. Tāda sajūta, ka man tas uz pieres būtu rakstīts. O_o

Izmantojot gadījumu un atceroties par dabaszinību atzīmi, atceļā iegriezos Dabas muzejā. Krietns laiciņš pagājis, kopš pēdējo reizi tur biju, bet man liekas, ka ekspozīcijas ir paplašinātas. :D Ā, un joprojām pa pāris apmeklējumiem es nespēju ieiet cilvēka evolūcijas istabā. Kā bērnībā pirmo reizi izskrēju no turienes laukā, nākamās reizēs vienkārši neejot tur, tā arī šodien - kā bērns. Lēniem soļiem, apņemšanās pilna tuvojos durvīm, aizturētu elpu paskatījos iekšā un tai pat brīdī aizgriezos prom. Nu nespēju es tur ieiet. Nez, laikam tā apziņa, ka tie ir [bija] cilvēki .. Un tie galvaskausi .. Nemaz nerunājot par baismīgo sleketu. Nespēju.

Pleci vēl joprojām kauc no sāpēm. Īpaši pēc dienas uz kājām un ar smagu somu. Tikai 2 stundas, tikai 2... Pašmasāža vairs nepalīdz.