"If you limit your choices only to what seems possible or reasonable, you disconnect yourself from what you truly want, and all that is left is compromise." (Robert Fritz)

Pustransā, mūzikā iegrimusi domāju par rītdienas pieņemamo izvēli un sapratu, ka - es taču tikšu galā! Ja vien LU nebūs budžets, nav takš jēgas iet tur studēt tikai tāpēc, ka profesija izklausās krutāka un pēc tam būs vieglāk atrast darbu kaut kādā bankā, teiksim. Studēt pienākuma, augstu mērķi, ideālu or stuff like that dēļ, ne sevis. Kā nekā, izvēle par Rsebu bija pirmā, turklāt impulsīva; LU variantu es, turpretī, meklēju. Tb, skatījos, kas man varētu derēt no turienes. Rsebs ir 5:0. Rsebs ir izaicinājums, perspektīvas, kā arī cerība no rītiem braukt nevis ar vilcienu, bet mašīnu, kas principā jau ir sarunāts, ja viņš brauc. :D Un manējie tuvāk. Ja reiz sākt dzīvot, tad pakāpeniski un ar pārliecību, nevis tiekot brutāli iesviestam jaunā vidē vienatnē. Heh, bezmaz vai ceru, ka budžets man LU netiks, a to skopuli apklusināt sevī ir daudz grūtāk nekā par nākotni domājošo.