"Now that she had nothing to lose, she was free."

Aiz nav-ko-darīt sāku klausītes Koelju "Eleven minutes" audio. Viens disks no pieciem pievārēts, jautājums ir - ko darīt tālāk. Viss āķis slēpjas tajā, ka ir beigušies graužamie, so, turpinot klausītes, ātri vien kļūs garlaicīgi. Tā jau varētu klausītes, tajā grāmatā tiešām kaut kas ir, kaut vai pašā valodā. Piesaista, plus ierastā vēlme uzzināt, kas notiks tālāk. Un tagad es paskatījos pulkstenī, atkal sāku sevi morāli lamāt par to, kā esmu izčakarējusi sev gulēšanas režīmu. Nu ko, jautājums atrisināts - eju uz gultu, tur novārtīšos kādas 2 stundas kā parasti, līdz iemigšu, rīt vakarpusē pamodīšos, paskatīšos pulkstenī un lamāšu sevi par to, ka dienas lielākā daļa nogulēta. Ak, cik tas viss ir paredzami.
Piecelties laicīgāk man vajadzētu kaut vai tāpēc, ka es šodien biju pārāk blonda, lai iedomātos, ka ir mēneša pēdējā piektdiena, kas bibliotēkām nozīmē spodrības dienu. Jau tā bija parāds, šodien saņēmos beidzot aizbraukt, laimīga taisos vērt vaļā bibliotēkas durvis, un tas viss tikai tāpēc, lai atklātu, ka tā ir ciet, un varētu izlasīt deguna priekšā esošo tekstu uz darba laika plāksnes par spodrības dienu. Tāds neliels fail šodienai. Rīt jābrauc atkal.

Ā, un par fail'iem runājot - šodien vēl pamanījos pamatīgi izgāzties. Ejam, tātad, ar draugu pa mežu, apstājāmies paskūpstīties, un es kā jau parasti pēdējā laikā sāku dīkt, lai negriež matus nost. Viņš ar to draudēja wnk, tā riktīgi griezt nost, kas nu viņam tur ir, tāpēc izmantoju katru izdevību mēģināt atrunāt. Khem, tālāk seko paskaidrojums, kāpēc tas izrādījās fail - viņš pateica, ka ir jau apgriezis. xD Nu jā, kad viņš pateica, tad es pamanīju, ka kkas nav tā kā bija, bet nu bāc, sajutos blonda. Taču tad es sapratu, ka tas nozīmē, ka viņš ir nogriezis pietiekami maz, lai tas liktos pa īsu, so, ir ok un kādam laikam miers un no stress par to, ka vēlreiz jāpiedzīvo tas, ka džeks kļūst par gandrīz-plikpaurīti. :D

Heh, un Māris no manas dzīves nepazūd joprojām. Man tik tiešām gribas zināt, vai zem tā dīvainā skatiena, kad bijām pie jūras, kaut kas ir. It kā jau nav, jā, bet tomēr tas viss ir aizdomīgi. Nu ok, dzīvosim, redzēsim, nekur nepazudīsim viens otram, tas nu ir toč.
"[2009.07.31. 23:47:44] Māris: davaj, marš guleet saldumiņ"

Ps. Prieks par labi padarītu darbiņu - savedu vizuālā kārtībā blogu atkal. Kādam laiciņam miers. :D