Tētis šodien ir tāāāda cyber-komēdija, ka pirmā stunda pēc pamošanās man ir bijusi konstanta ierēkšana, guļot gultā. Tētis + datōrs + mani komenti = kāpēc neviens nefilmēja no malas?? :D
Sākās viss ar to, ka cauri miegam sāku dzirdēt paniski uzstājīgu "SoftDB [i mean, mans vārds, protams], es, kas tas pa kōdu, ko man viņš te prasa?? Eu, nu celies, nu! Kas tas tāds??" Cauri tādam pašam miegam noburkšķēju kaut ko par to, ka nu es takš nezinu, ko viņš tur atkal ir sačakarējis. Frāze pa frāzei, skaidrs, ka gulēt vairs nevarēšu ar histēriski kladzinošu tēti turpat mazāk kā 2 metru attālumā. Paskatos, ko tētim tur prasa - kkāds kōds, ko pirmo reizi prasu. "Nezinu, man ne jausmas, man tādu nekad nav prasījuši." Protams, izjautāšana nebeidzas, it kā es būtu meistars, kas atnācis datōru labot, nevis cilvēks, kas guļ. Blā blā. Paskatos vēlreiz uzmanīgāk, ko īsti tētis mēģina darīt, ka viņam to kōdu prasa. Guess what - izrādījās, ka tie bija tie 3 pēdējie kartes cipari, tas kā-viņu-tur-sauca-kōds. :D Tā bija pirmā reize, kad atklāti ierēcu, turklāt, to par viņa nezināšanu darīja pat mamma, kas tobrīd bija ienākusi istabā. Lol, pat viņa to zinājā. :D Nu jā, tad vēl bija jautrība ar ē-pasta pielikumu, ko viņš nemācēja atvērt, ar dokumentu, ko nevarēja izdrukāt, nemaz nerunājot par to, ka uz manu repliku par to, ka dokuments ir saglabāts uz desktopa, viņš izgāja no ē-pasta, bet netu neaizvāca, skatījās Apollo lapā un jautāja "Kur?". Viņš parasti nav tik tāds, nezinu, ko viņš šorīt saēdies bija, jo viņš parasti nav arī tik kladzinošs [citādi to runasveidu aprakstīt nemāku]. Kronis visam - da-da-da-dammmmm - lielākais pēdējā laikā pieredzētais fail... Printerim beidzās melnā tinte, kad vajadzēja polisi izprintēt. Viņš sameklēja jaunu kārtridžu, kaut kā nebūt nomaina, printē vēlreiz - joprojām tāds pat bāli zaļš.
- Tu pareizo kārtridžu nomainīji vispār?
- [Atver vaļā printeri, paskatās] Jā.
Sameklēju printera user guide, iečekoju, cik daudz tintes šamais uzrāda - joprojām melnā tukša.
- Tu tiešām pareizo kārtridžu nomainīji??
- [Izņem laukā, pagroza, paskatās] Nu jā it kā. Paskaties viņam taču te nav nekādu plēvju virsū?
Paņemu to kārtidžu, jūtu, kaut kas nav kārtībā, jo šamais ir ļoti viegls. Paskatos uz galda, kur stāv vecais [tjip], paņemu veco [tjip] un jautāju tētim...
- [Rādu viņam veco [tjip].] Tu domāji šitādu plēvi?
Vecais izrādījās jaunais kārtridžs ar smuku nenoplēstu rōzā uzlīmīti. Khm. Viņš bija izņēmis tukšo, nolicis uz galda un ielicis atpakaļ svētā pārliecībā, ka tas ir jaunais. Kaut kas tāds pat man vēl nebija sanācis. :D