Yess, vismaz kaut kas šodien izdarīts. Saģērbos [Krievijas karoga krāsā, proti, sakranas kedas, zilas džinsas un balts hūdijs], sakrāmēju to milzīgo grāmatu kaudzi sporta somā, knapi aiztaisīju to ciet un galu galā aizvedu grāmatas uz skolu. It's done. Un lai šodiena būtu vēl piepildītāka, salīdzinot ar pārējām tukšajām dienām, kurās ir vien dirnēšana pie PC un domāšana, savervēju Baibiņu kārtējam Sex and the city vakaram. Palaidīšu domas freeflowā.
Reizēm šķiet, ka daudz labāk būtu dzīvot kā viņš - nedomājot, neplānojot. Wnk darīt, kas ienāk prātā. Bet tad es padomāju, ka dienas būtu vēl tukšākas, jo paliktu tikai viena pati nelaimīgā dirnēšana pie PC, un saprotu, ka labi vien ir, kā ir.

Runājot par viņu [ko? jau atkal?? nooo fucking way O_o [xD]], vakar uzgāju 29. aprīlī drukātu gabalu. Īstenībā, tur bija pateiktas pāris gudras lietas, ko pa šo laiku jau kkā pamanījos aizmirst acīmredzot.

 ".. sajūta nav mulsinoša, neziņas pilna, satraucoša, kādai tai vajadzētu būt. Ir vienkārši labi. Patīkami. Piederīgi, savā ziņā. Ir tā, it kā tā būtu mana/viņa krōna, kas vienmēr ir ar mani un ar ko esmu jau tik ļoti apradusi. Apmēram tāpat ir ar viņu. Sajūta tāda, it kā tas būtu normāli, pareizi. Nav nekādas spriedzes, vo. "
 ".. iekšā ir vai nu bailes, vai šaubas, vai pagātne .."
 "Vai iespējams, ka tas [red. piebilde - proti, tas, ka nespēju tovakar un arī pēc tam neko izdarīt] tāpēc, ka mūsu attiecības pamatā balstījās uz fizisko, jau atkal? Proti, viss sākās, turpinājās un beidzās tieši tāpēc. Vai iespējams, ka tas ir tāpēc, ka negribu pieļaut to pašu kļūdu?"

Un galu galā, nezinu, kas man tovakar bija uznācis.
"Skan ATB – No Fate. Vai tā patiešām ir? Ja tā ir, no kā viss ir atkarīgs? Vai vispār kaut kas ir no kaut kā atkarīgs? Vai viss nenotiek freeflowā, ik pa laikam sagadoties vienā laikā? Viņa mīlestība, mana mīlestība, tas, ka viņa beidzās... Vai tas bija atkarīgs no mums? Vai viņa nebeidzās vienkārši tāpat, kā kādreiz beigsies arī manējā? Vai jau ir beigusies, bet es joprojām purinu mironi? Kā lai zina, ko gribu? Uzticēties sev? Nedomāt? Tas var izrādīties bīstami, bet var arī novest pie laba iznākuma. Labāka par cerēto, ja paveicas. Svētdien es noklusēju, bet nākamreiz es to vairs nedarīšu. No kļūdām mācās. Es jautāšu, es teikšu, es darīšu – es cīnīšos, galu galā. Ja ne par viņu, tad par laimi. Vai par sevi. Ak, cik jauka filozōfiskā atkāpe sanāca."

Par daudz jautājumu. Atbilžu nav.