2009. gada 31. maijs.
Atnākot atpakaļ mājās, sapratu, cik bagāts ir bijis šis gads. Un vsp, tas laikam ir progress, bet es vairs nezinu, vai turpināt nebūtu bijis labāk. Sāp joprojām mazliet, bet nu jau es sāku saprast, ka moš tā vajadzēja. Tie bija skaisti 9 mēneši, kam sekoja 2 šausmu mēneši un galu galā pēdējais mēnesis, kurā atkal sāku uz dzīvi skatīties +/- normāli. Un tad ir šodiena, kad atceros, kā viss sākās, kā turpinājās un kā beidzās. Un tad ir šis mirklis, kurā pamazām tukšāks kļūst laits, ir vaļā ciba un es nezinu, ko jūtu. Jā, tgd es esmu tā, kas nezina, ko jūt. Viņš justos labāk, ja uzzinātu, bet enīvei. Esmu sākusi šaubīties, tāpēc esmu dzīvotāja. Būs labi, un paldies viņam par skaisto laiku. Bija forši, kā viņš teica. Tiešām forši.

Fak. Stulbās asaras.