Let's change your attitude.
Īstenībā prieks par sevi. Par pozitīvajām pārmaiņām. Pirms mēnešiem, nedēļām, gadien, nē, kur nu - pat pirms pāris dienām es nevarētu iedomāties, ka brīvajās dienās no laba prāta darīšu to, kas jādara skolai. It īpaši ņemot vērā, ka tā nebūt nav pēdējā diena. Tā nu tgd es tā vietā, lai turpinātu sist laiku ar ārprātā sen nespēlētās spēles turpinājumu, ["god damn,tā spēle ir narkotika :D" ©] es strādāšu ar Būri. Meklēšu īstās vietas, izstrādāšu galveno domu un kārtīgi uzrakstīšu domrakstu. Nē, ne jau Bučiņai par prieku, bet priekš sevis pašas. Cik var šitā slaistīties?! Pēdējā vakarā šā tā uzskribelēti darbi man neko nedod, tā ir tikai laika izšķiešana. Da i vienmēr ar šitādiem izsprukt sveikā tāpat nesanāks. Jāsāk domāt un dzīvot. Tikko man galvā ienāca doma, ka visu laiku dzīvots sava veida vāveres ritenī - skola, brīvā laika nosišana, pēdējā brīža murgojumi, skola... Par ekskursijām uz ārpasauli/ārpusskolu es nerunāju. Ar to dzīves daļu viss ir pat ļoti superīgiņi. "Dzīve kā seriāls" ©, kā nekā. Bet par skolu tieši. Kāda jēga, ja neko neiegūstu? Kāda mārrutka pēc žēloties, ka tūlīt būs basta, ja tāpat netiek ņemts pretī tas, ko skola dod? Kāpēc nosist laiku skolā, ja to var izmantot? Ne jau pati pēc savas iniciatīvas es sākšu lasīt kkādus darbus un rakstīt par tiem, bet vajadzīgs tas tāpat ir man. Ne jau Brenčuka dēļ es zubros bezgalīgo datumu, notikumu un uzvārdu virkni. Man to liek zubrīt, lai pašai noder. It took 12 years to get this far. Un tagad es jūtos veca. Vai pieaugusi, pieklājīgi izsakoties. Dzīve ir skaista! :]

Sistēma, zaļš un zils aiz loga, smaids un vēlme strādāt. Būri, es jau nāku. ^^

Ps. Tas nenozīmē, ka tgd es visu vienmēr darīšu laikā un vēl jo vairāk to, ka es to vien darīšu kā zubrīšos! :D Tas tikai nozīmē to, ka ir mainījusies attieksme. Parādījusies motivācija. ^^