Sestdienas pēcpusdiena.
Pa ilgiem laikiem SoftDB pagatavoja sev pusdienas. Tādas īstas, kārtīgas, nevis tikai uzsiltītas desiņas vai veikala Roltōntipa pārtika. Man patīk gatavot, ja esmu viena mājās - kad nav neviena, kas visu laiku censtos pamācīt, komentēt, norādīt, ietiekt, kā tas notiek, kad mēģinu taisīt ko ēdamu, kamēr mājās ir pārējie. Un vēl man patīk tas, ka no paša sākuma man apmēram ir nojausma, ko varētu pagatavot, bet reāli procesā viss mainās, viss tiek izdomāts un radīts no jauna. Receptes es neizmantoju nekad. Improvizācija. Nav kkā - paņemu kko citu. Besis kko darīt - daru kko citu. Sākumā es nekad nezinu, kas beigās sanāks. Un savā ziņā ēstgatavošana ir kā dzīve. Pie tādas, lūk, atziņas es nonācu, stāvot pie plīts.

Tagad, kad līdz hokejam pēc ēšanas vēl palika laiks, es atnācu pie PC, lai sameklētu dziesmu, kuras melōdija šodien skan manā galvā. Iznāca. Tā vienmēr ir tik patīkama sajūta. Tā gandarījuma, prieka un lepnuma sajūta. Pabeigto meklējumu sajūta, pat ja meklētais ir tikai Mielava dziesma. Mērķa lielums nav svarīgs, svarīga ir tā sasniegšana. Un tāpēc es tagad jūtos vēl labāk. Pilnai laimei - baudāmu hokeju un cienīgu Lv izlases spēli. Un vēl to pašu, ko parasti; to pašu, kā nav. Tas pilnai laimei, nevis eksistencei.

Jo manas iekaisušās domas
Ir otrā plāna lomas
Ne pārāk labā izrādē