Freeflow.
Yeah. Atpakaļ pie civilizācijas man tomēr patīk labāk. Neesmu lauku cilvēks. Tētis gan šausminājās par dzīvokļa šaurību, kad atgriezāmies mājās.

Pirms kāda laika rakstīju, ka principā sastāvu no divām daļām - viena, kas ir normāla un visu reāli saprot un 90% laika ir galvenais boss, un otra, kas nav nekas vairāk kā nostaļģiska lupata. Cūcība ir tāda, ka ir vakari, kad tā otrā sāk dominēt. Vakar bija viens no tādiem. Pēdējā laika viens no grūtākajiem vakariem laikam. ...Un slapjš spilvens pa ilgiem laikiem... Un vēl bija tā, ka es būtu ar mieru kaut vēlreiz kāpt ārā no mašīnas un iet prom, tikai ļaujiet man vēl pabūt viņa apskāvienos... Yeah, tādos vakaros saprotu, ka nekas nav beidzies, sadzijis, norimis vai nomiris. Bet tie ir tikai pāris vakari. Pārējā liekā viss ok. Pārējā laikā, kaut arī pagruzos, ar prātu es saprotu, ka viss ok, ka tam vajadzēja notikt, Ja ne gluži tam, tad vismaz kaut kam tādam. Apmēram tā, kā mums filozōfijā kkad bija. "Būtu bezjēdzīgi apgalvot, ka visa mana dzīve ir sapnis. Ja es vienā laidā sapņotu, man nebūtu sapņa jēdziena. Man nebūtu nekā, kam sapņošanu pretstatīt, jo nebūtu nomoda jēdziena." Jā, apmēram tāpat arī te – nevari justies pilnībā laimīgs un mīlēts, ja neesi bijis nelaimīgs un ar salauztu sirdi. Ar tādu domu es sevi vakar mierināju, un ļaujiet man tam ticēt. And now the question is: kurš būs tas laimīgais, kam tiks jaunā, uzlabotā, laimi apzināties spējīgā un *čukstus piebilde* pa pilno mīlēt bailēs, ka atkal kkas noies greizi, nespējīgā es? :D

Pēdējā laikā iezīmējas vēl kāda interesanta tendence – es rakstu bezjēgā. Joprojām. Vakar man apnika raudāt, es paņēmu lapiņu, pildspalvu, un pusstunda pagāja nemanot, tāpat kā lapiņa. Dēm, ja vien es varētu skolai tik ātri darbus drukāt... x_x

Ps. "Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz."
/Paulu Koelju “Alķīmiķis”/
Ļoti, ļoti ceru, ka tas ir for real. Tas būtu riktīgi feini.