Bļa, tikko bija pamatīga bļaušana ar tēti. Viņš ir pavilcies uz to, ka man jāiet vadība vai uzņēmējdarbība studēt, lai pēc tam varētu būt atbilstoši par vadītāju vai pat dibināt savu firmu, jo viņam tas liekas wow-ku-super-forši. Ir tikai tāds maziņš knifiņš, ka uzņēmējdarbība un pedagōģija ir lietas, ko es piekristu darīt tikai gaaalēēējāāā variantā. Un pat tad pedagōģija labāk. Jā, es saprotu, ka tā ir nauda, vara and so on, bet nu sōrī, doma par priekšniekbūšanu, naudas plānošanu, darba organizēšanu, riska faktōru, visa strādāšanas nodrošināšanu vien man uzdzen riebumu. Bļe, nu negribu es strādāt tikai naudas dēļ, lai arī kā būtu ar finansēm. Turklāt tādos amatos jau nu offic ir jābūt cilvēkiem, kam patīk to darīt, jo citādi viss agrāk vai vēlāk wnk ņems un nobeigsies. [Un uz šito man atbild ar "Iemācīsies!", t.i., mani iemācīs saskatīt tajā visā kko patīkamu.] Un vēl pagalam jauki ir tas, ka viņš visas iespējamās nākotnes iespējas dala 2 daļās - vadītāji un sētnieki vai gaļas kombināta darbinieki. Normāla vidusceļa nav. To, ka pēc studiju beigām visi par vadītājiem kļūt nevar uzreiz, viņš arī nesaprot. Un kur pv es varētu strādāt tad? Hate this.